Uldis Eiduks no Vietalvas — Protams, atminos. Pagastā gan nekādi piemiņas pasākumi nenotiek, taču janvāris ir īpašs mēnesis, kad pārdomāju to laiku. Un, jo vairāk analizēju notikušo, jo vairāk saprotu, ka viss varēja beigties arī traģiski.
Uldis Eiduks no Vietalvas
— Protams, atminos. Pagastā gan nekādi piemiņas pasākumi nenotiek, taču janvāris ir īpašs mēnesis, kad pārdomāju to laiku. Un, jo vairāk analizēju notikušo, jo vairāk saprotu, ka viss varēja beigties arī traģiski. Taču toreiz nebija citas domas, kā tikai doties aizstāvēt savu dzimteni. Mēs taču to darījām tautas labā, neticējām, ka mūsu puiši no barikādēm varētu nepārbraukt. Pavadot vietalviešus uz Rīgu, sagatavoju viņiem līdzi pārtiku, taču pats gan darba dēļ turp doties nevarēju, tolaik strādāju saimniecībā par agronomu.
Ilga Siliņa no Seces
— Noteikti! Dēls tolaik saimniecībā bija autovadītājs un ar autobusu veda seciešus uz Rīgu, savukārt znots bija zemessargs, un arī viņš devās uz barikādēm. Dēls ar vīriem toreiz sargāja televīziju Zaķusalā. Kritiskākajos brīžos galvā pazibēja arī doma: kāds no aizbraucējiem varētu neatgriezties… Un tikai tad, kad visi sveiki un veseli pārbrauca mājās, varēja atviegloti uzelpot. Šajās dienās ar dēlu pārrunājam 1991. gada notikumus, un, ja ir iespējams, viņš apmeklē arī barikāžu dalībniekiem veltītos piemiņas pasākumus, kurus Secē rīko katru gadu.
Elza Aleksandrova Sunākstē
— Tolaik strādāju uz dzelzceļa, mana darba vieta bija Jāņavārtos, un darba dēļ es nevarēju būt kopā ar pārējiem Latvijas sargiem uz barikādēm. Taču labi atminos to laiku. Visam notiekošajam sekoju līdzi, skatoties televīzijas ziņas.
