Šopiektdien Valsts prezidents Valdis Zatlers plāno sasaukt valdības ārkārtas sēdi vairāku būtisku jautājumu risināšanai. Pēc Starptautiskā valūtas fonda pārstāvju izteikumiem atlikt kārtējo aizdevuma maksājumu, piespiežot Latvijas valdību vēlreiz apsvērt budžeta samazināšanas iespējas, steidzami jāizskata un jāpieņem radikāli lēmumi.
Sanāksmē premjerministrs Valdis Dombrovskis ziņos par valsts pārvaldes strukturālo reformu, par plānoto izglītības nozarē informēs ziņos izglītības un zinātnes ministrei Tatjana Koķe, par veicamo veselības aprūpē — veselības ministrs Ivars Eglītis. Protams, šo jautājumu izskatīšana ir svarīga katram Latvijas iedzīvotājam, un informēt par tiem mūs var masu mediji. Diemžēl Valsts prezidents šo sanāksmi vēlas rīkot aiz slēgtām durvīm, neļaujot nevienam plašsaziņas līdzekļu pārstāvim tajā piedalīties. Šādu lēmumu viņš pamato ar nevēlēšanos sēdi padarīt par priekšvēlēšanu pasākumu, kur vairāk ir lozungi, izrādīšanās, cik katrs ir labs ministrs vai cik laba ir partija. Svarīga esot lietišķa, skarba sarunu par to, kā kopainu redz valdība. Varētu jau saprast šādu prezidenta izvēli, bet rūgtā pieredze rāda, ka valdība vienmēr centusies nozīmīgāko izlemt aiz tautas muguras, baidoties no tās reakcijas un iespējamām nekārtībām, pieņemot nepopulārus lēmumus. Esam pārliecinājušies arī par to, cik bieži valstsvīri mums ir melojuši, un taisnību uzzinām pēc kāda laika, kad mainīt neko nav iespējams. Vai tiešām mūs, tautu, uztver kā dumju pūli, aitu baru, kurš ies, kā tam pavēlēs, darīs ko liks, un par to kas ar mums notiks, izlems tikai tur, augšā? Atcerēsimies, kā notika paša prezidenta kandidatūras izvirzīšana. Lielā slepenībā, un par to sabiedrību informēja ar lielu novēlošanos. Vai arī šoreiz, kā tautā mēdz teikt, “vicināsim dūres pēc kautiņa”, uzzinot, kādus lēmumus pieņēmuši “pa kluso”.
