Vecākā paaudze, iespējams, atceras, kā pirms daudziem gadiem, vēl PSRS laikos, valsts iedzīvotāju finansiālo līdzekļu piesaistīšanai izdeva obligācijas. Tādā veidā iedzīvotājiem apmaiņā pret viņu naudu deva banknotēm līdzīgus papīra gabalus, solot vēlāk, kad valstī sāksies labāki laiki, šo naudu ar uzviju atmaksāt. Ļoti daudzi naudu tā arī neatguva. Bērnībā, rakņājoties pa vecvecāku mantu lādi, atradu šī obligācijas. Toreiz domāju, ka tā ir īsta nauda. Turēju šos skaistos papīrīšus rokās un prātoju, ko par tiem varētu nopirkt.
Šonedēļ, lasot presē par Valsts kases nodomu izlaist krājobligācijas, tās dienas atausa atmiņā.Saka — vēsture atkārtojas, un šis nu ir lielisks piemērs. Vai kārtējā “spožā” ideja, kā izdzīvot uz tautas rēķina? Ja valsts jau ir ķērusies klāt pensiju fondiem un nākotnes pensionāri nevar būt droši par vecumdienām, kur garantija, ka šos obligācijās ieguldītos līdzekļus pēc gadiem arī nenovirzīs kādam “glābšanas plānam”?Nav skaidrs, kā iedzīvotājus izdosies pārliecināt par šī pasākuma lietderību. Pirms gada šāda ideja, iespējams, būtu radusi dzirdīgas ausis. Šobrīd, zinot sabiedrības lielo neuzticību valdībai un valstij, par kādu naudas aizdošanu var runāt? Kura būtu tā amatpersona, kuras vārdos mēs ieklausītos un noticētu? Vai neesam diezgan muļķoti un lēti uzticējušies, vēlāk to nožēlojot? Ja valstij būtu stratēģisks nākotnes plāns, kuru tā stabili ievērotu, iespējams, redzot šo ieguldījumu jēgu, katrs atlicinātu summu savas valsts izaugsmei. Ja par katru ieguldīto latu valsts atbildētu, un līdzekļu ieguldījuma mehānisms būtu caurspīdīgs. Bet šībrīža situācijā, kad ik nedēļu “uzpeld” pa kādam finanšu skandālam, kad valdības vīri bieži vien neatbild par saviem vārdiem un darbiem, kāpēc lai es savu naudu kādam atdotu? Piecdesmitajos gados šādas obligācijas esot bijis jāpērk piespiedu kārtā. Arī šobrīd varētu nonākt līdz tam, ka, daļu ieturēto algu izmaksās krāsainos papīrīšos. Noliksim tos mājās drošā vietā, un mūsu bērni tos atradīs pārmeklējot vecās lietas. Mēs tikai skumji pasmaidīsim, jo tās bija mūsu cerības..
