Alfrēds Baiba Daudzevā: — Tolaik man bija veselības problēmas — gulēju slimības gultā un televīzijas pārraidēs cītīgi vēroju visus notikumus valstī.
Alfrēds Baiba Daudzevā:
— Tolaik man bija veselības problēmas — gulēju slimības gultā un televīzijas pārraidēs cītīgi vēroju visus notikumus valstī. Prieks bija milzīgs, kad pasludināja Latvijas neatkarību! Jāteic, ka pa šiem gandrīz divdesmit gadiem tālaika cerības gan ir krietni paputējušas. Tomēr svētki paliek svētki — arī šogad 4. maijs man būs īpaša diena.
Anna Stafecka no Kokneses:
— Notikumus vēroju televīzijā. Atceros to brīdi, kad deputāti nāca ārā no Augstākās Padomes un paziņoja par valsts neatkarību. Sēdēju dīvānā, bet tobrīd arī es piecēlos kājās un no pārdzīvojumiem raudāju. Man šī diena nozīmē ļoti daudz arī tagad, jo esmu pārliecināta — brīvību nekas nevar aizstāt.
5. maijā mazdēliņam ir dzimšanas diena, bet ģimenē svētkus vienmēr svinam 4. maijā.
Juris, jaunjelgavietis:
— Tieši 4. maiju neatminos, biju vēl bērns, tomēr atceros, kā vecāki satraukti juta līdzi politiskajiem notikumiem un pārrunāja, kas notiks tālāk. Manuprāt, šī diena Latvijai ir ļoti nozīmīga un to vajadzētu plašāk popularizēt. Lai jaunajai paaudzei 4. maijā būtu svētku izjūta, par to jārunā ģimenē.
Edvīns Mizovskis, Bebros:
— 1990. gadā vēl mācījos vidusskolā, bet politiskās norises valstī mani jau interesēja. Neatminos, vai 4. maijā skatījos televīzijas pārraides vai klausījos radio, bet par Latvijas neatkarības pasludināšanu priecājos. Arī šogad šī diena man būs īpaša — ar skaistām atmiņām.
