Divdesmit aptaujāto Aizkraukles jauniešu atbildes ir dažādas — gan apstiprinošas, gan noliedzošas.
Divdesmit aptaujāto Aizkraukles jauniešu atbildes ir dažādas — gan apstiprinošas, gan noliedzošas.
Septiņi respondenti uzskata, ka Dievs eksistē, un viņi tam tic. Jaunieši to vērtē kā milzu enerģiju, kas vada cilvēku, vai kā varenu augstākstāvošu spēku. Jaunieši baznīcu apmeklē reti — Ziemassvētkos, Lieldienās vai Vasarassvētkos, kā arī ģimenei nozīmīgos pasākumos — kristībās vai laulību ceremonijās. Daudzi jaunieši uzskata, ka ir ļoti svarīgi kādam ticēt — ja ne Dievam, tad sev, kādām vērtībām vai pasaulei, jo ticība dod spēku un piepildījuma sajūtu. No aptaujātajiem tikai daži ir kristīti, bet uz jautājumu, kāpēc nav, atbild, ka par to ir atbildīgi vecāki. Trīs no respondentiem Dievam tic daļēji, jo tā spēks nav sajūtams, tomēr šie jaunieši nepārstāj uzdot jautājumus un interesēties par to.
Desmit no aptaujātajiem jauniešiem noliedz varena un milzīga spēka vai enerģijas pastāvēšanu, atbildot, ka tas nav pierādāms, tomēr piekrīt, ka ticēt — tā ir brīva izvēle, un viņi nenosoda tos, kuri tic un ir reliģiozi cilvēki.
Kādēļ vairāk ir tādu jauniešu, kuri netic Dievam un neapmeklē baznīcu? Vairumā atbilžu tieši vai netieši tiek norādīts, ka tā ir ģimenes tradīcija. Tas tikai pierāda, ka vecāki ir tie, kuri ieaudzina bērnā vēlmi ticēt. Par to maz runā skolā, daudzi domā, ka labāk ir ticēt sev, atzīt tikai savu spēku, nepakļaujoties kādam citam un neatzīstot tā varenību.
