Trīs gadus viņu pazīst vai katrs secietis un arī attālāku pagastu iedzīvotāji, katrs, kurš iegriezies Lāsmas Reides “Aptiekā L”. Lāsma vieniem ir tā, kas cenšas neatteikt padomu, uzklausa, izskaidro. Otra viņas dzīves puse ir diametrāli pretēja — ātrums, motocikli un bokss.
Lāsma atvērusi divas “Aptiekas L” — Secē un Ogresgalā. Paralēli viņa nodrošina lekcijas ārstniecības personām, piešķirot akreditētus tālākizglītības punktus. Lekciju programmas ir apstiprinātas gan Ārstu, gan Farmācijas biedrībā. Strādā arī Stradiņu slimnīcā un studē medicīnu, lai kļūtu par onkoloģijas speciālisti.
Sen nav driftots!
— Esi rīdziniece, bet aptieku atvēri Secē. Kāpēc tā?
— Vienā vārdā — likums. Atvēru tajā laikā, kad likums pilsētās jaunas aptiekas vairs neļāva vērt. Cits iemesls ir mans iepriekšējais darbs kādā medikamentu uzņēmumā. Braucu pie ģimenes ārstiem, lasīju lekcijas arī Aizkraukles poliklīnikā. Kādā sarunā ar Seces pagasta ģimenes ārsti ieminējos, ka vēlos dzīvē kaut ko mainīt un kāpēc tā nevarētu būt aptieka Secē? Šis jau ir trešais gads, kā aptieka šeit veiksmīgi darbojas.
— Ne reizi šajā laikā lēmumu neesi nožēlojusi?
— Darbs ar klientiem ir tik ļoti mans. Tas ir manī, patīk, un daru, pat ja kaut kas nesanāk, kā cerēts. Aptiekas nav mana vienīgā nodarbošanās. Ja kaut kur iet ne tik labi, kā gribētos, paralēli daru citus darbus un nepārdzīvoju par neveiksmēm.
— Ģimenē kādam ir saistība ar medicīnu?
— Nevienam. Arī māsa un brālis izvēlējušies citu profesiju. Meita pateica — mammu, nē! Mans farmaceites sākums bija vidusskolā, kad brīvajā laikā piestrādāju zobārstniecības klīnikā, ievadīju sistēmā datus. Sāku interesēties par tiem vārdiem, kurus rakstīju, — marles saites, irbuļi, failes, amalgāmas utt. Manu interesi pamanīja klīnikas vadītājs un piedāvāja strādāt produktu iepirkumā. Viņš arī iedrošināja izvēlēties Stradiņa universitāti. Par to es viņam saku lielo paldies.
— Vidusskolā biji teicamniece?
— Reiz matemātikā man ielika 6. Biju sašutusi un nedēļu gāju uz pēcstundām, mācījos, kamēr izlaboju uz 8. Man vajadzēja, lai viss ir kārtīgi, precīzi. Tāpat arī augstskolā.
— Tava dzimtā puse ir…
— Dzimusi esmu Lietuvā, jo tētis ir no turienes. Bet drīz vien pārcēlāmies uz Bauskas rajonu, Vecumnieku pagastu, tur pabeidzu arī pamatskolu. Dzīvojām laukos, privātmājā, darīju visus lauku darbus. Bērnībā pārsvarā augu starp puikām.
Iepazinu eļļas un benzīna smaržu. Mopēdi, motorolleri. Mamma smejas — droši vien tētis gribēja puiku. Jaunībā piedalījos dragreisā Biķernieku trasē. Braucu ar Hondu un Audi. Protams, braucām arī nelegālā dragreisā naktī Ziepniekkalna pusē. Vēlāk gan tur izvietoja “guļošos policistus”. Patīk slidināt mašīnu līkumos, driftot. Kādu laiku tas gan nav darīts, bet domāju, ka pieteikšos nodarbībām drošas braukšanas skolā, lai atsvaidzinātu zināšanas, kā rīkoties ziemā, ja mašīnu sanes uz slidena ceļa. Tagad ikdienā braucu ar BMW. Ātra un jaudīga mašīna, bet tas nenozīmē, ka iekāpjot apņem kāda īpaša aura. Nejūtu, ka uz ceļa uzvestos kaut kā citādāk. Vīrieši gan saka, ka braucu labi — neminstinos, dubļi un kupenas nav šķērslis.
Pret vēzi ar vēsu
prātu
— Varētu teikt, ka esi satikusies ar pašu nelabo un uzveikusi to. Pērn tev atklāja vēzi. Tagad par to runā ar smaidu.
— Šogad vasarā apritēja gads. Nevar, nedrīkst sabrukt. Protams, tajā dienā sēdēju Onkoloģijas centrā, raudāju un domāju, ko tagad darīt. Palīdzēja ģimene, kas mani mierināja. Nedrīkst ieņemt galvā, ka nekas nelīdzēs. Tā var ārstēties ilgi un dikti. Esmu mediķe un uz šo problēmu skatījos no praktiskās puses — darīšu to un to. Kas var būt sliktākais? Izoperēt un apstarot. To arī izdarīja — operācija, jodiaktīvā starošana, un tagad tik uz priekšu. Katru gadu jāiet uz pārbaudēm. Draugi un paziņas mani slavē, saka, ka manā vietā viņi būtu padevušies. Varbūt tas bija mans kārtējais dzīves pārbaudījums.
— Pēdējā laikā daudz tiek runāts par vēža profilaksi. Tu kā mediķe jūti izmaiņas sabiedrībā?
— Kā mediķe redzu divu veidu pacientus. Vieni par to neinteresējas, bet otri uz pārbaudi iet regulāri, reizi gadā. Strādājot Stradiņu slimnīcā, pacientiem stāstu, ka pārbaudēm jābūt kā rituālam, līdzīgi kā automašīnas tehniskā apskate. Dzīvojam laikā, kad organisms ir nemitīgi apdraudēts — pārtika, stress, dzīvesveids. Viss mūsos krājas.
— Un tomēr — veselība ir labi gēni vai pareizs dzīvesveids?
— Manuprāt, lielākoties dzīvesveids. Protams, kaut kas ir ierakstīts mūsu gēnos, bet lielākoties viss atkarīgs no ieradumiem. Daudzi pacienti man stāstījuši, ka agrāk bieži slimojuši, bet nesen sākuši, piemēram, braukt ar velosipēdu, un pēkšņi vairs nesāp ceļi, nav vairs sliktu domu un pat vīrs mājās kļuvis tīri labs. Aktīvs dzīvesveids dod stimulu iet, darīt un neslimot.
“Pie moča burtiski rāvos”
— Tava dzīve ir aktīva. Zinu, ka brauc ar šosejas moci. Iespējams, dari arī ko citu, par ko skaļi nerunā. Kā un kad sāki aizrauties ar ātrumu?
— Motocikls ir tikai no pagājušā gada. Labo sākumu gan nojauca saslimšana. Vēlāk atsāku, vien tagad laikapstākļi šādai braukšanai vairs nav tik piemēroti. Gribēju sev motociklu diezgan sen. Bet sākums bija atpūtas kuģi — motorjahtas, ne garākas par 12 metriem. Ieguvu vadīšanas apliecību.
— Interesanta izvēle sākumam.
— Jā, “noparkoties” nereāli, bremžu nav, tikai stiķis. Drīz pēc tam mani aizrāva motocikli. Kaut kad senāk braucu, kad to varēja darīt ar B kategorijas autovadītāja apliecību. Ilgi staigāju ar šo domu galvā, ar baltu skaudību skatījos uz paziņām, kurām bija mocis.
— Sieviete un šosejas motocikls nav ikdienišķa lieta.
— Tā šķita līdz brīdim, kad sāku pati braukt. Līdzīgi, piemēram, kad gaidi bērnu un apkārt sāc redzēt tikai grūtnieces. Man bija labs, pat pasakains, braukšanas instruktors, iemācīja, kā vienai piecelt 200 kilogramu smago motociklu, ja tas ir nokritis, parādīja knifus, kā izbraukt līkumus, kā ar ātrumu 30 km/h izbraukt “čūsku”. Saņēmu apliecību, un ģimene mani mājās vairs neredzēja. Burtiski rāvos pie moča. Trenējos Ropažos “333” trasē, kā motociklu gaitā pareizi guldīt un pacelt. Tas bija ļoti vērtīgi. Arī satikt profesionālus braucējus, kas dalās pieredzē. Tad sapratu, ka pienācis laiks kārtīgam motociklistes tērpam. Uzšuvu. Tālākais brauciens bija uz Ventspili “Kurland Bike Meet” pasākumu. Ceļā lija, un, galā esot, ūdens tecēja no piedurknēm — biju cauri slapja.
— Reti baikeri brauc pēc noteikumiem, ievērojot ātrumu.
— Tā ir, bet es katru sekundi sekoju līdzi situācijai uz ceļa. Braucot tik ātri, situācijas jāparedz uz priekšu. Esmu piesardzīga. Policija vēl ne reizi nav apturējusi. Daudz domāju, arī braucot, galvā izspēlēju dažādas situācijas. Dažkārt tas ir traucējoši. Reizēs, kad jūtos slikti, kad esmu nomākta, aizbraucu līdz Saulkrastiem, pastaigāju kāpās, un paliek vieglāk.
— Ir plāns nākamajai vasarai?
— Aizbraukt kaut kur tālāk, īsti vēl nezinu, bet tālāk, ārpus Latvijas. Sadraudzējos ar jaukiem motociklistiem, domāju, ka viņi piekritīs mani ņemt līdzi. Tas būs ekstrēmi, jo braukt tik tālu ar moci nav tas pats, kas ar auto, kad bagāžniekā var salikt visu, ko iedomājies. Motociklam bagāžnieks ir viena maza kastīte, un līdzi ņemamās lietas rūpīgi jāizvērtē.
Boksējas arī meita
— Ja nemaldos, ar motobraukšanu aizrāvusies arī meita.
— Loretai ir 12 gadu. Iedevu izmēģināt, un viņai patika. Sāka iet uz apmācībām ar mazjaudīgu braucamo, ar 125 kubikcentimetru dzinēju. Iesāka rudenī un saka, ka ir gribēšana kārtot apliecību braukšanai ar motorolleru. Ar to legāli var braukt tikai no 12 gadu vecuma. Runājot par aizraušanos, abas ar meitu sākām iet uz boksa nodarbībām. Pēc garas darbdienas gribas uz sporta zāli, un nolēmu pamēģināt boksu. Secināju, ka tas ir tik forši! Presītes, atspiedieni, vingrinājumi un iespēja visas sliktās emocijas izsist ārā. Loreta vienreiz atnāca līdzi un teica — es arī gribu.
— Patīk azarts, nezināmais. Arī ikdienā?
— Droši vien. Daru visu iespējamo un tik pa laikam apsēžos, ņemu baltu lapu un salieku plusus, mīnusus, jautāju sev — turpināt vai atzīt padošanos. Tas ir visgrūtākais, īpaši biznesā.
— Seces aptiekā katrs klients ir pazīstams. Šurp brauc arī no tālākām vietām?
— No Jaunjelgavas, Salas, Staburaga. Cilvēkiem patīk komunikācija. Gadās arī, ka atbrauc pēc zālēm, parunājam, un zāles nenopērk, bet saka, ka jūtas labāk. Lielā aptieku tīklā to nevarētu atļauties, tur par katru cenu būtu kaut kas jāpārdod. Man gandarījums ir arī tad, ja cilvēks aiziet, neko nenopircis, bet priecīgs. Esmu taču izdarījusi ko labu. To sauc arī par farmaceitisko aprūpi. Gadās, ka klientus neapmierina medikamentu cena. Sēžamies pie galda, rādu dokumentus, skaidroju cenas veidošanos. Šķiramies kā draugi. Tā ir arī laba reklāma man, jo Lāsmas aptieku pieminēs savās sarunās, stāstot citiem, kāpēc zāles maksā tieši tik.
— Nezinātājs tev noteikti dod daudz mazāk gadu. Izskata dēļ bijušas mulsinošas situācijas?
— Pavisam nesen neilgi pirms desmitiem vakarā pirku vīnu. Pārdevēja man: meitenīt, dokumentus! Liels bija viņas izbrīns. “Atvainojiet, kundze,” viņa klusi un kautrīgi teica, sniedzot personu apliecinošu dokumentu atpakaļ. Abas smējāmies. Man patīk mans dzimšanas gads — apaļš un stabils. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Lāsma Reide.
Dzīvesvieta: Rīga.
Dzimšanas vieta un laiks: Pasvale, Lietuva, 1980. gada 26. decembris.
Izglītība: Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultāte. Šobrīd studē medicīnu.
Nodarbošanās: farmaceite, individuālo aptieku īpašniece.
Ģimene: meita Loreta.
Vaļasprieks: motobraukšana, bokss.
