3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 10. novembra numurā. Daudzevas kauja. Ieņemt Daudzevas muižu Hasmanis uzdeva virsleitnantam Jānim Indānam.
3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 10. novembra numurā.
Daudzevas kauja
Ieņemt Daudzevas muižu Hasmanis uzdeva virsleitnantam Jānim Indānam. Viņa rīcībā nodeva trīs rotas, kuras gan nebija pilnā sastāvā, jo daudz cilvēku bija ceļu apsargāšanas posteņos un izlūku patruļās. 2. novembra naktī Indāns ar divām rotām izgāja no Vārenbrokas uz Daudzevas muižu. No rīta grupa sasniedza “Andžānu” mājas, kur no vietējiem iedzīvotājiem noskaidroja, ka bermontieši pošas ceļā no Daudzevas muižas uz Jēkabpili.
Indāns gribēja pārsteigt ienaidnieku gājiena kolonnā un to iznīcināt, tādēļ vienu rotu leitnanta Jāņa Vīksnas vadībā novietoja slēpnī mežā pie “Popes” mājām, bet otru virsleitnanta Nikolaja Puriņa vadībā pie “Iecavniekiem”. Puriņam pavēlēja ienaidnieku palaist garām un atklāt uguni no mugurpuses, bet Vīksnas grupa apšaudītu pretinieku no priekšpuses, un ienaidnieks uz šaurā meža ceļa nokļūtu starp divām ugunīm. Drīz uz ceļa arī parādījās seši pretinieka jātnieki, kuri iegriezās “Iecavniekos”. Taču vēlāk viņi aizjāja atpakaļ uz Daudzevas pusi un līdz vakaram vairs neparādījās. Gājiens uz labu laimi latviešiem panākumus nedeva, tāpēc tika nolemts nākamajā dienā organizēt atklātu uzbrukumu Daudzevas muižai. Indāna grupu papildināja ar vēl vienu rotu, bet, lai atvieglotu muižas ieņemšanu, virsleitnanta Grundmaņa Daugavas—Daudzevas grupai pavēlēja pāriet Lauces upi un ieņemt mājas gar dzelzceļu. Rajonu ap Daudzevas muižu apsargāja bermontiešu pulkvedis Adamovičs ar kazaku pulka bataljonu un Mildes bateriju, bet pašā muižā bija nocietinājusies viņam piekomandētā leitnanta Krafta ložmetējnieku rota ar astoņiem ložmetējiem.
Panika bermontiešos
Pirmais 3. novembrī uzbrukumu iesāka virsleitnants Grundmanis, kurš ar divām rotām pārgāja Lauces upi, ieņēma “Lojāņus” un “Klibjāņus”, pēc tam pārgāja dzelzceļu un tur ieņēma arī “Rukmaņu” un “Panebraķišu” mājas. Uzbrukums bija tik straujš, ka bermontiešu fronti pārrāva, un pulkveža Adamoviča krievu nodaļas tūkstoš karavīru meklēja glābiņu bēgot. Daudzi no viņiem krita gūstā, bet dažas rotas izklīda, un pat nākamajā dienā Adamoviča grupai vēl pietrūka ceturtās daļas sastāva. Tāpēc drīzumā šīs vienības nebija spējīgas piedalīties kaujās.
Tuvcīņa muižā
Virsleitnants Indāns uzbrukumu Daudzevas muižai nokavēja, jo papildspēki ieradās tikai no rīta, tādēļ uzbrukuma sākumu nācās atlikt uz vēlāku laiku. Mūsējo nodoms bija ielauzties muižā no trijām pusēm. Izlūku vienības noskaidroja, ka ienaidnieku postenis ir pie “Putrēnu” mājām. Tādēļ mūsu karavīri slepus pa mežu un gravu pievirzījās tuvu pretiniekam un tad straujā triecienā atsvieda bermontiešu posteni un ieņēma baznīcas kalnu. Te rotu sagaidīja spēcīga pretinieka uguns, bet no baznīcas torņa to apmētāja pat ar rokasgranātām. No otras puses drīz palīgā piesteidzās pirmā izlūku rota, bet rotu, kura virzījās no Tapas kroga puses, sagaidīt neizdevās. Tikko tā iznāca mežmalā, to apturēja ienaidnieka ložmetēju uguns.
Mūsu divas nelielās rotas ar sevišķu niknumu sāka cīņu par Daudzevas muižu. Vairākās vietās latvieši ielauzās muižā un viens pret vienu ar šauteņu laidnēm cīnījās pret ienaidnieku. Bermontiešu pārspēks bija ļoti liels. Pēc pusstundu ilgas kaujas pašā muižā, kad pretinieka rezerves jau sāka apdraudēt mūsu aizmuguri, bet no savas pirmās rotas palīdzību sagaidīt nevarēja, abas mūsu vienības atstāja muižu. Daudzevas kaujā latviešu zaudējumi bija lieli: dzīvību zaudēja astoņi mūsu karavīri, trīs bija pazuduši bez vēsts un septiņi ievainoti. Starp savainotajiem bija arī 3. rotas vadītājs virsleitnants Puriņš. Pēc vietējo iedzīvotāju ziņām, arī ienaidniekam Daudzevas muižā bija daudz kritušo un ievainoto.
Par varonību Daudzevas kaujās Lāčplēša kara ordeni saņēma leitnants Ernests Šmidts. Viņš pēc rotas komandiera ievainošanas uzņēmās pusrotas vadību un straujā triecienā ielauzās stipri nocietinātajā Daudzevas muižā. Ienaidnieka pretuzbrukuma laikā, pārspēka ielenkts, Šmidts izlauzās cauri pretinieka ķēdēm, turklāt ieguva ložmetēju un saņēma divus gūstekņus.
Sēru maršs
Bermontieši nesniedza patiesu informāciju par Daudzevas kaujām. Vēlāk, mūsu pulka vienībām ieejot Jelgavā, atrada bermontiešu avīzi “Die Trommel” (“Bungas”), kurā, aprakstot šīs kaujas, bija teikts, ka 3. novembrī pie Daudzevas viņiem uzbrukusi angļu rota ar automātiskajiem ieročiem. To viņi esot pilnībā iznīcinājuši. Vai apzināti vai nezināšanas dēļ bermontieši izplatīja šādus melus — tas lai paliek viņu ziņā. Taču skaidrs ir viens, ka bermontiešiem viņu “bungas” jau ierībināja sēru maršu, jo šī bija pēdējā cīņa uz mūsu novada zemes, kur leģiona spēki vēl spēja izrādīt tik sīvu pretestību.
Daudzevas kaujā latviešu zaudējumi bija lieli, tomēr galveno uzdevumu — piesaistīt pretinieka spēkus — mūsu karavīri izpildīja pilnībā. Jāatzīst, ka arī vācu komandieris Krafts sava uzvārda latvisko nozīmi “stiprais” pierādīja, jo muižu noturēja. Tomēr pēc šīm cīņām leģiona vadība bija tik ļoti uztraukta par savu drošību, ka viņiem vairs pat prātā nenāca sūtīt savus karavīrus uz Rīgas fronti. Tas savukārt deva iespēju mūsu karaspēkam sekmīgāk cīnīties ar majora Bišofa Dzelzs divīziju pie Torņakalna un 11. novembrī Rīgu atbrīvot. Tādēļ var teikt, ka arī Daudzevas kaujas devušas ieguldījumu slavenajā Rīgas atbrīvošanā, kurai par godu vēlāk simboliski nodēvēja Lāčplēša dienu.
Nesekmīgs uzbrukums
Pēc Daudzevas kaujām mūsu karaspēka vadība katru dienu organizēja ienaidnieka izlūkošanu, īpaši mūsu neieņemtajā kreisajā spārnā gar Mēmeles un Susējas upēm Ērberģes un Mūrmuižas rajonā. Veicot izlūkošanu, mūsu rotas pakāpeniski pārvietojās uz šiem rajoniem. Svarīgo Bauskas—Skaistkalnes—Mūrmuižas ceļu te uzraudzīja arī bermontieši, tādēļ 5. novembrī pie Vecmēmeles un pēc divām dienām pie Ērberģes notika abu vienību izlūku sadursmes, kurās latvieši guva virsroku. Savukārt Veckalniņa nodaļa, aizgājusi līdz Mentas stacijai, sacēla pamatīgu paniku ienaidnieka vidū. Pēc tam vēl 45 Daudzevas rajonā sakautie bermontieši no Adamoviča grupas labprātīgi padevās latviešu gūstā.
7. novembrī mūsu ložmetējnieku mācību rota izgāja cauri ienaidnieka frontei Jaunjelgavas rajonā un uzbruka vāciešu nocietinājumiem no aizmugures. Taču šī pārdrošība latviešiem šoreiz maksāja dārgi, jo vācieši mūsu rotu ielenca, un tikai pēc ilgākas cīņas tai izdevās izlauzties. Karstajā cīniņā krita rotas komandieris Andrejs Kampars, un vēl piecus karavīrus ievainoja. Sadursmes notika arī Taurkalnes muižas rajonā pie Mentas un “Vabulēm”, kur vācieši kārtējo reizi cieta zaudējumus. Atkal 32 bermontieši labprātīgi padevās gūstā, bet mūsu izlūki jau izvirzījās līdz Beķerkrogam, kur ienaidniekam atņēma piecus ložmetējus.
10. novembrī mūsu izlūku rota saņēma pavēli noskaidrot pretinieka spēkus Taurkalnes muižā un stacijā, kā arī “Ģīrupnieku” mājās. Tāpēc tā jau naktī no Ērberģes muižas izgāja uz “Ģīrupniekiem”. Kilometru no mērķa mūsu patruļai izdevās veiksmīgi “noņemt” ienaidnieka posteni mežmalā pie ceļa un nemanīti pievirzīties mājai. Likās, ienaidnieku varēs pārsteigt nesagatavotu, taču, kad izlūki jau devās uzbrukumā, bermontieši atklāja spēcīgu uguni un noturēja “Ģīrupniekus”. Pēc ievāktajām ziņām, “Ģīrupniekos” bija koncentrējusies ap 300 cilvēku liela ienaidnieku grupa ar pieciem ložmetējiem. Arī Taurkalnes muižā un stacijā mūsu izlūki konstatēja pretinieku. Ienaidnieks, pastiprinot savus spēkus pie Jaunjelgavas, vēl mēģināja uzbrukt mūsu kreisajam spārnam pie kapsētas, taču nesekmīgi.
Asinspirts pie Beķerkroga
Latviešu izlūki 12. novembrī saņēma jaunu uzdevumu — izsist pretinieku no Beķerkroga, Cielavkroga un Mūrmuižas. Rīta agrumā rota no Ērberģes muižas pa lielceļu nonāca pie Beķerkroga un, sadaloties trijās grupās, mēģināja to apiet. Izraisījās ļoti spēcīga apšaude. Tomēr mūsu karavīri neatlaidīgi virzījās uz priekšu, pēc stundu ilgas apšaudes pārgāja triecienā un izsita ienaidnieku no Beķerkroga. Lāčplēša kara ordeni par varonību šajās cīņās saņēma seržants Pēteris Kalnaraups. Viņš karstākajā cīņas momentā apgāja Beķerkrogu, aizvirzījās ienaidnieka aizmugurē un ar pretuguni izraisīja vāciešos apjukumu, veicinot drīzāku viņu izdzīšanu no pozīcijām. Kritušie un ievainotie, četri gūstekņi, pamesti pajūgi ar kara materiāliem — tādi bija bermontiešu zaudējumi šajā kaujā. Pēc šī trieciena vācieši ātri pameta Krastu rajonu, pat necenšoties aizstāvēt Cielavkrogu un Mūrmuižu. Ceļš uz Kurmeni latviešiem bija brīvs.
Savukārt Jaunjelgavas rajonā latvieši iesāka plašu uzbrukumu pie Taurkalnes mežziņa mājām, bet atklāja ienaidnieka spēcīgi nocietinātās pozīcijas ar dzeloņdrāšu aizsegu un labi izvietotiem ložmetējiem. Arī pie “Rukmaņiem” un “Dzeņiem” pretinieks izrādīja sīvu pretestību, un šajās cīņās dzīvību zaudēja Jelgavas pulka leitnants Jānis Sietiņsons.
Ienaidnieka atkāpšanās
Jaunjelgavas rajonā ienaidnieks vēl mēģināja virzīties uz priekšu, tomēr bez panākumiem. Tas drīzāk bija demonstratīvs bermontiešu uzbrukums, lai maskētu savu bataljonu atiešanu uz Valli un Kurmeni. Atkāpšanos ienaidnieks veica piespiedu kārtā, jo mūsu izlūku rotas karavīri pēc uzvaras Mūrmuižas rajonā devās tālāk uz Taurkalni, dodot pretiniekam triecienu no aizmugures.
Nākamajā dienā jau visā frontē bija jūtama ienaidnieka atkāpšanās. Tās segšanai uz ceļiem, kuri veda no Jaunjelgavas, bermontieši atstāja nelielas kareivju grupiņas ar ložmetējiem. Bet, kad pēdējais ienaidnieka ložmetējs uz Jaunjelgavas—Taurkalnes ceļa bija apklusināts, mūsu karavīri sāka ienaidnieka vajāšanu un sešos vakarā iegāja Taurkalnes stacijā, kuru pretinieks pēdējā brīdī paguva atstāt. Pretošanos bermontieši vairs neizrādīja un steigā atkāpās Bauskas virzienā, atstādami uz ceļiem daudz kaujas trofeju. Disciplīna karavīros bija zudusi, un viņi vairs neklausīja komandierus.
Turpmāk vēl
