11. novembris — Lāčplēša diena. 1919. gada rudenī Pāvela Bermonta—Avalova avantūra kļuva par nopietnu draudu jaunajai Latvijas valstij. Melnā bruņinieka mantinieki atkal cerēja iekarot mūsu zemi, taču pārrēķinājās.
11. novembris — Lāčplēša diena
1919. gada rudenī Pāvela Bermonta—Avalova avantūra kļuva par nopietnu draudu jaunajai Latvijas valstij. Melnā bruņinieka mantinieki atkal cerēja iekarot mūsu zemi, taču pārrēķinājās. Mūsu brīvības cīnītāji, parādot vēl neredzētu varonību, sakāva mūžseno ienaidnieku. Tieši pirms 86 gadiem Latvijas nacionālās armijas karavīriem šo trauslo brīvības stādiņu pret vētrām un negaisiem nācās sargāt arī mūsu novadā.
Situācija Latvijā pirms Bermonta uzbrukuma
1918. gada 11. novembrī apklusa Pirmā pasaules kara lielgabali, un uz impēriju drupām veidojās jaunas valstis. Nedēļu pēc kara beigām proklamēja Latvijas Republiku, taču šo prieka mirkli visai drīz aizēnoja traģiski notikumi, kuri skāra vai katru latviešu ģimeni. Līdz ar neatkarības pasludināšanu sākās gandrīz divu gadu garās Latvijas brīvības cīņas.
1919. gadu jaunizveidotā Latvijas nacionālā armija pavadīja nemitīgā cīņā. Vasarā pēc Cēsu kaujām Latvijā bija izveidojusies ārkārtīgi sarežģīta politiskā un militārā situācija. Latgale vēl bija Sarkanās armijas rokās, un tās frontē bija liela daļa mūsu karaspēka. Turpretim Zemgalē saimniekoja vācieši ar ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā. Pēc Strazdmuižas līguma noteikumiem viņiem Latvija bija jāatstāj, taču ģenerālis to darīt negrasījās. 26. septembrī viņš ar Bermontu noslēdza slepenu vienošanos, ka vācu karaspēks pāriet pēdējā pakļautībā. Līdz ar to Bermonta vācu nometnēs savervēto krievu karagūstekņu daļām pievienojās 40 tūkstošu vāciešu! Kļuvis par 52 tūkstošu lielas tā saucamās krievu rietumu armijas pavēlnieku, kņazs Pāvels Bermonts — Avalovs ignorēja Antantes ieteikumu pēc iespējas ātrāk doties cīņā pret lieliniekiem. Par Bermonta un fon der Golca galveno mērķi tagad kļuva Rīgas ieņemšana un Latvijas pagaidu valdības gāšana. Par nelaimi latviešiem ienaidnieka ceļš no idejas līdz kara sākšanai bija ļoti īss. Jau 6. oktobrī Bermonts Jelgavā parakstīja kaujas pavēli nr. 04, un pēc divām dienām viņa iespaidīgā armāda Jelgavā sāka kustēties Rīgas virzienā. Raibā jūklī mudžēja ļaudis dažādās uniformās un visdažādāko cerību apsēsti. Viņiem bija iestāstīts, ka Latvija ir pārvērsta angļu kolonijā, ka tās valdība ir komunistiem draudzīga un iedzīvotāji ir analfabēti, viltīgi un gatavi rīkoties aizmuguriski. Propaganda nostrādāja, un uzbrukuma sākums bermontiešiem izdevās straujš. Drīz pār Rīgu vēlās uguns un asaras. Kaujās par Pārdaugavu Bermontam smaidīja veiksme, tomēr visas viņa cerības nepiepildījās. Atduroties pret latviešu sīksto aizsardzību, forsēt Daugavu Bermontam nebija pa spēkam, un viņš sāka meklēt citu ceļu uzbrukuma attīstīšanai. Drīz par tādu kļuva Jaunjelgava.
Daugavas sargi
Paralēli uzbrukumam Rīgas virzienā atsevišķas vācu leģiona grupas Bermonts nosūtīja Valles virzienā ar mērķi izlūkot ceļus, kuri ved uz Jaunjelgavu un Jēkabpili. Leitnanta Rīkhofa korpuss veica šo izlūkgājienu, bet saņēma pirmo mūsu armijas triecienu pie Viesītes un Biržiem. Guldot savus kritušos Valles “Vasku” kapos, iespējams, viņš nožēloja, ka neatstāja Latviju pirmajā evakuācijas kārtā, kā tas bija paredzēts, bet, Golca štāba priekšnieka kapteiņa Bīzes sakūdīts, palika Jelgavā. Neraugoties uz pirmo neveiksmi, vācu leģiona vēlākajās aktivitātēs Rīkhofa bataljonam bija ievērojama loma.
Līdz ar bermontiešu uzbrukumu latvieši nekavējoties nostiprināja Daugavas aizsardzības līniju no Skrīveriem līdz Stukmaņu muižai. To kapteiņa Apsīša vadībā sargāja Ventspils un Valmieras pulka karavīri ar Kokneses komandanta komandas un Stukmaņu etapa rotas atbalstu.
10. oktobrī Skrīveru stacijā iebrauca Valmieras pulka bataljons. Viņu karogu rotāja patriotisks sauklis: “Pirms dzimtenei brīvību dēli spēj pirkt, Būs karogam varoņu asinīs mirkt.”. Sava pulka devīzes iedvesmoti un nesatricināmas tēvijas mīlestības apgaroti, valmierieši devās aizstāvēt Jaunjelgavu. Tobrīd karavīri vēl nezināja, kādu izcilu kauju viņi aizvadīs. Valmieriešu 3. rota pārgāja Daugavu un ieņēma Pirmā pasaules kara laika krievu ierakumus dienvidos no Jaunjelgavas. Artura Spuļģa vadībā tā ieņēma pozīcijas pilsētas aizsardzības līnijas labajā spārnā, bet kreisajā izvietojās kapteinis Jānis Auniņš ar instruktoru rotu.
Spēku pārgrupēšana
Vācu lidotāji, ievērojuši mūsu karaspēka izkravāšanos Skrīveru stacijā, nosūtīja aplamas ziņas uz Bermonta štābu, proti, ka pār Jaunjelgavas tiltu uz Daugavas kreiso krastu pāriet… deviņi igauņu bataljoni! Saņemot šīs nepatiesās un stipri pārspīlētās ziņas, Bermontu pārņēma nemiers, un viņš deva rīkojumu vācu leģiona vienībām 12. oktobrī pāriet uz Valles—Bārbeles—Skaistkalnes rajonu. Šī grupējuma uzdevums bija aizšķērsot “igauņu bāleliņiem” ceļu no Jaunjelgavas uz rietumiem un ieņemt pilsētu. Bermontu satrauca arī izmaiņas Lietuvas valdībā, kur pie varas bija nākušas viņam naidīgas personas. Tas varēja apdraudēt vāciešu aizmuguri, tāpēc leģiona spēki ātrā solī devās uz nozīmēto rajonu. Demonstrējot savu spēku, vācu lidmašīna nometa trīs bumbas uz Jaunjelgavas tilta, bet bojājumus nenodarīja.
Vācu leģions
Vācu leģions bija iespaidīgs kaujas grupējums Bermonta armijā. Tā pamatā bija “brīvkorpusi” (Freikorps) ar pašu vēlētiem komandieriem. Šie karavīri bija lojāli tikai pret saviem vadoņiem un tikai tik ilgi, cik paši vēlējās, vai kamēr izbeidzās līgumi.
Leģiona skaitliskais sastāvs kopā ar palīga karaspēku, aizmugures un etapa daļām sasniedza 14 tūkstošu. Kaujas ierindā, protams, bija mazāk spēku, ap 6500 cīnītāju. Leģiona spēkus stiprināja vairāki jātnieku eskadroni, kā arī 156 ložmetēji, 64 lidmašīnas un 56 lielgabali. Zirgu trūkuma dēļ visus lielgabalus gan aizjūgt nevarēja, taču tos daļēji aizstāja bruņotie automobiļi.
Leģionu komandēja jūras kapteinis Zīverts, kurš sauszemes karaspēka vadīšanu pārzināja vāji. Viņa štāba priekšnieku kapteini Vāgneru, kurš bija labs kauju stratēģis, ievainoja jau pirmajā karadarbības dienā, un viņš leģionam palīdzību sniegt nespēja. Tāpēc kara sākumā vācieši samērā nemākulīgi izmantoja savus spēkus un cieta lielus zaudējumus kaujās pie Rīgas. Tas, ka vācu leģionā pārsvarā bija algotņi, necēla viņu “akcijas”. Šādi karotāji parasti necīnās idejas vārdā, bet tikai tad, ja labi maksā. Bet tālu aiz “Fāterlandes” robežām krist par dzimteni ar paplānu maciņu kabatā, maigi izsakoties, bija visai nejēdzīgi.
Neraugoties uz visām grūtībām, vācu leģions bija ļoti nopietns spēks, jo pulku komandieri viņiem bija jauni un varonīgi. Arī karavīru skaita un ieroču spēka ziņā vāciešiem bija pārspēks, un tas jau vairs nebūt nebija mazsvarīgi. Savukārt sauszemes kauju pieredzes trūkumu leģiona komandieris Zīverts daļēji kompensēja ar to, ka viņš vienmēr bija kopā ar saviem karavīriem atšķirībā no Bermonta, kurš priekšroku deva uzdzīvei Jelgavā un nekad neparādījās priekšējās līnijās.
Zaļais Arturs
Vācu karaspēka manevri lika sarosīties arī latviešu vienībām. 13. oktobrī pastiprināt pozīcijas pie Jaunjelgavas ieradās leitnanta Alberta Brodera izlūku bataljons no Gulbenes un no Cesvaines atsūtītā virsleitnanta Artura Veckalniņa partizānu nodaļa. Veckalniņš īstu varoņdarbu bija veicis cīņās pret sarkanarmiešiem Vidzemē, kur viņš ar 11 cīnītāju lielu grupiņu atbrīvoja no lielinieku soda nometnes 600 ieslodzīto latviešu! Par veiksmīgo darbību partizānu karā pret sarkanarmiešiem Veckalniņš iemantoja iesauku “zaļais Arturs”. Padomju vara neaizmirsa Veckalniņa nopelnus Latvijas labā un 1942. gadā piesprieda viņam nāvessodu. Veckalniņa vadībā bija izveidojusies stingra organizācija 15—20 vīru grupās ar labiem sakariem. Pamatīgu karuseli ienaidnieka aizmugurē šāda grupiņa nereti sagrieza arī Jaunjelgavas rajonā, kad tā pēkšņi parādījās ienaidnieka aizmugurē, nodarīja pamatīgus zaudējumus un tikpat nemanīti pazuda.
Turpmāk vēl
