Ja par gadiem un slimībām nedomā, tie sevi liek manīt mazāk — tā ir pļaviņieša Arnolda Bērziņa pārbaudītā dzīves gudrība.
Ja par gadiem un slimībām nedomā, tie sevi liek manīt mazāk — tā ir pļaviņieša Arnolda Bērziņa pārbaudītā dzīves gudrība. Šodien viņš svin 80 gadu jubileju.
“Tādi gēni”
Tiekoties ar jubilāru, pārjautāju: “Vai tiešām jums ir 80 gadu?”. Arnolds Bērziņš pasmaida: “Pašam neticas un, protams, gribētos jau būt jaunākam. Sirms neesmu, bet ne tāpēc, ka dzīve bijusi viegla. Tādi gēni.”
Arnolds Bērziņš sevi uzskata par pļaviņieti, jo šajā pilsētā dzīvo kopš 1960. gada. Tie kopā ar sievu Ainu nodzīvoti vienā mājā un dzīvoklī. “Esam te ar saknēm ieauguši,” saka Ainas kundze. Jubilāra dzimtā puse gan ir Jaunjelgava, taču bērnības un jaunības gadi paiet Mazzalvē, kur tēvam pieder saimniecība ar 50 hektāriem zemes. Šaipusē izdzīvots viss, kas tolaik šāda vecuma bērniem ierasts — ganu gaitas, darbs tēva saimniecībā, skolas gadi.
Arnoldam nav vēl 18 gadu, kad ierasto dzīvi pārtrauc iesaukums armijā, un viņa piekrišanu neviens nejautā. “Kreņķi bija lieli,” atceras viņš. “Izgāju padomju “gaļas mašīnai” cauri, un tā mani nesaudzēja. Pēc gada no armijas atgriezos kā invalīds.” Taču droši vien fakts, ka dēls karojis frontē, vēlāk paglāba Bērziņu ģimeni no izsūtījuma.
Sieva divu vīriešu vērtībā
Lai mācītos par mehāniķi, Arnolda kungs vēlāk dodas uz Rīgu, taču nejaušības dēļ iestājas citā skolā. “Pretī tagadējam Saeimas namam ieraudzīju aicinājumu pieteikties jaunizveidotajā mērniecības nodaļā,” stāsta viņš. “Iestājos Rīgas lauksaimniecības tehnikumā un kļuvu par zemes ierīkotāju. Šai profesijai esmu palicis uzticīgs visu mūžu.”
Kas šajā darbā šķita īpašs? “Komandējumi. Man patika savdabīgā klejotāja dzīve, tā arī sievu atradu,” atklāj jubilārs. Sākumā viņš strādāja Lauksaimniecības ministrijā Rīgā, mērniecības tehniskajā daļā, un komandējumos bija jādodas pa visu Latviju. “Nākamo sievu Ainu man “piekomandēja” brigadieris Vietalvas pusē,” stāsta Arnolda kungs. “To gan es atceros,” smej Aina Bērziņa. Kad Vietalvā ieradās mērnieks Bērziņš, viņam vajadzēja palīgstrādnieku, un šis amats uzticēts Ainai, kura tolaik strādāja kolhozā. Bērziņš gan protestējis: “Man vajag vīrieti!”, taču brigadieris atkliedzis: “Šis meitietis ir divu vīru vērts!”. Liktenīga tikšanās. “Kopš 1950. gada 7. oktobra esam kopā, un nekad vairs neesam šķīrušies,” nosaka Ainas kundze. Klusas kāzas viņi svinēja vēl pēc diviem gadiem. Tagad viņu meita Baiba saimnieko pusē, kas viņiem abiem bijusi nozīmīga — Odzienā.
Mērnieku laiki
Arnolda kungs par zemes ierīkotāju strādājis arī Jaunjelgavā, Pļaviņās, 20 gadu bijis ģeodēzists Jēkabpils būvmateriālu rūpnīcā, atmodas gados atkal strādājis Vietalvā. “Kauns atzīties, taču interesanti sanācis — kad organizēja kolhozus, mērīju tiem robežas, kad tos likvidēja un zemi atdeva īpašniekiem, arī es tur iesaistījos.” Viņš atzīst: lai gan zemes reforma bija smaga, tas bija interesants periods, īsti mērnieku laiki Latvijā, kuros arī mūsdienīgus Ķenča gājienus varēja pieredzēt.
“Piedzīvoti dažādi laiki, sastapti dažādi cilvēki, bet neko sliktu nevaru teikt ne par vienu,” nosaka jubilārs.
Atmiņas meklē grāmatās
Nu sešus gadus Arnolda kungs ir pensijā, un vairāk laika atlicis ceļošanai. “Ar savu mašīnu izbraukājām Latviju, apciemojām radus. Turklāt dabas tuvumā ir vislabākā atpūta,” atzīst jubilārs. Kopš pagājušajā gada gan ar savu transportu viņi vairs nekur nebrauc — vecums tomēr jārespektē, jo koncentrēšanās spējas, lai vadītu auto, vairs nav tik labas. “Tagad ļoti daudz lasu grāmatas,” atklāj Arnolda kungs. “Mana “slimība” ir literatūra par karu. Laikam tas, ko pats esi pārcietis, pārāk spilgti paliek atmiņā.”
“Kāda dzīve bijusi, tāda jādzīvo,” vēlāk saka viņš. Jauku mirkļu 80 mūža gados nav trūcis, sevišķi, ja blakus ik dienas ir pārliecinātā optimiste — sieva Aina. “Viņa man neļauj nokārt degunu. Možums ir jāuztur, tā pašiem vieglāk,” spriež jubilārs.
