Pļaviņiete Vija Liepiņa ir ticīgs cilvēks, kaut viņas ceļš līdz Dievam reizēm metis līkločus. “Krustiņš man ir Kristus zīme, ar smaidu un labvēlību sarunājos ar Dievu,” saka jaunā sieviete.
Pļaviņiete Vija Liepiņa ir ticīgs cilvēks, kaut viņas ceļš līdz Dievam reizēm metis līkločus. “Krustiņš man ir Kristus zīme, ar smaidu un labvēlību sarunājos ar Dievu,” saka jaunā sieviete.
Vijas dzimtā puse ir Preiļu rajona Rožupe. “Mans tēvs bija fanātiski ticīgs, tādiem vajadzētu dzīvot klosterī,” stāsta viņa. “Dzīvē ir tik daudz saistošu lietu, bet tēvu interesēja galvenokārt Dievs un baznīca. Viņš bija labs un godīgs cilvēks, bet, ja kaut kā ir par daudz, vairs nav labi. Tikai māte rūpējās par dzīves praktisko pusi, tēvs par to pārlieku neuztraucās.
Mums, trim bērniem, bija jāskaita garas lūgšanas. Svētdienās vajadzēja stāvēt uz ceļiem vai doties uz baznīcu. Cik grūti man, mazam meitēnam, bija sagaidīt dievkalpojuma beigas! Grozījos, ēdu konfektes, un māte šad tad man knieba mugurā, lai esmu rāmāka.”
Bērniem šī tēva uzstājība radījusi noliedzošu attieksmi pret ticību. Vija skolas gados pat iestājusies ateistu pulciņā un strīdējusies ar tēvu. Uz viņa apgalvojumu — pasaulē var ticēt tikai Dievam — allaž atradusi pretargumentus. Nu tēvs jau miris, bet Vija atklājusi, ka baznīcā tomēr var gūt garīgu līdzsvaru.
“Dzīvē man bijuši arī ļoti smagi brīži,” saka jaunā sieviete. “Kad ir grūti, nevaru izrunāties ar citiem cilvēkiem. Pēc daudziem gadiem, atkal aizejot uz baznīcu, jutu, ka varu sakārtot domas, bet neesmu fanātiski ticīga.”
Drošības sajūtas meklējumos Vija nopirkusi arī krustiņu. Tādu, kurš pašai patika. “Tā man bija nevis nejaušība, bet vajadzība,” domā viņa. “Sākumā krustiņu nēsāju tāpat, vēlāk mācītājs to iesvētīja. Krustiņš man dod tādu labu drošības sajūtu un it kā Kristus klātbūtni. Tā man nav tikai rota, es ticu, ka krustiņš mani sargā, un es to nēsāju sevis dēļ, nevis lai izrādītos.”
Vija atklāj, ka no sudraba darinātu krustiņu un ķēdīti izvēlējusies apzināti: “Zelts, šķiet, nav mans metāls, jo visas zelta dārglietas vienmēr pazūd. Pat laulību gredzens, tagad nēsāju sudraba.”
“Eju uz baznīcu, jo pati to gribu, bet nevēlos aģitēt,” piebilst Vija. “Baznīcā ieejot, man gribas smaidīt. Tas ir kaut kas labs un gaišs, un arī man gribas domāt gaišas domas.”
