Kad brīdi sarunājos ar vallieti Aiju Skosu, nodomāju: “Nu īsta aktrise!”. Nē, viņa netēlo, bet bieži runā ievij teicienus no kādas lugas un paskaidro, ka sarunāties var arī tikai frāzēs.
Kad brīdi sarunājos ar vallieti Aiju Skosu, nodomāju: “Nu īsta aktrise!”. Nē, viņa netēlo, bet bieži runā ievij teicienus no kādas lugas un paskaidro, ka sarunāties var arī tikai frāzēs. Režisore apveltīta ar labu humora izjūtu, un brīžiem tikai apslēpts smaids norāda, ka tas nav jāuztver nopietni. Viņa atklāti runā par dzīvi un darbu, kaut reizēm nosaka: “Nu nebērsim taču sāli rētās!”.
Kā kaķēns ūdenī
— Kāpēc jūs gribējāt kļūt par režisori?
— Nu patīk man tas teātris! Arī mana māte bija teātra fane. Viņa gan nepiedalījās pašdarbībā, toties nelaida garām iespēju apmeklēt teātri. Toties vecāmāte bija ļoti aktīva pašdarbniece, arī tēvs kādu brītiņu vadīja kultūras dzīvi Vallē. Es jau bērnībā daudz lasīju lugas, šīs grāmatas pilnīgi “apriju”.
Kad pieteicos Kultūras darbinieku tehnikumā, gribēju būt teātra režisore, bet tajā laikā atvēra jaunu nodaļu — masu pasākumu režisoru, un mūs visus ar vienu šķūrējienu iebīdīja tur. Neviens neprasīja, gribam vai ne, vien noteica, ka drīkstēsim vadīt pat Tautas teātrus. Starp citu, tajā laikā Latvijas Valsts konservatorijā bija tādas pašas mācību programmas, tikai mēs ieguvām vidējo, viņi — augstāko izglītību, kaut mācījāmies vienu un to pašu.
— Cik ilgi vadāt dramatisko kolektīvu?
— Valles kolektīvu man pirms gadiem pieciem gluži vai piespieda vadīt bijusī režisore Ilga Iskrova. Viņa vienkārši pateica: “Kopš šīs dienas režisore būsi tu, es aizeju, man vienkārši pietiek!”. Tā es kā kaķēns tiku iemesta ūdenī un spirinājos, kā mācēdama. Citi man palīdzēja un pieturēja, tā pamazām “peldējām”. Liels palīgs man bija ilggadējais aktieris Imants Bruntāls, kurš vienmēr atbalstīja. Kad es ar bailēm taustījos, viņš teica: “Tieši tas mums ir vajadzīgs!”. Viņš tagad dzīvo Ceraukstē pie meitas.
Kaimiņi skaistkalnieši noskatījās, ka mums tā dikti labi iet ar izklaides šoviem, taču viņiem nebija cilvēka, kurš vada teātra kolektīvu, un uzaicināja mani. Kā jau kārtīgs cilvēks, kuram vienmēr naudas trūkst, protams, piekritu.
Suvenīrs vedējam
— Pastāstiet par savu ģimeni.
— Mums ir normāla padomju laika ģimene — vīrs, sieva, divi bērni. Vīrs zāģē mežu. Vecākais dēls Gunvaldis ir diplomēts pavārs, bet ieguvis arī mežizstrādes speciālista sertifikātu. Ar zāģi var nopelnīt vairāk nekā pavāra darbā, un viņš šajā jomā tagad arī strādā. Jaunākais Alvis šovasar beidza Skaistkalnes vidusskolu, viņš grib mazliet pastrādāt un nopelnīt, bet nākamgad plāno doties uz Rīgu un apgūt kādu profesiju.
— Kur iepazināties ar vīru?
— Iepazināmies, kad es vēl mācījos. Andrim bija gan tēvs, gan māte, taču viņš izauga internātskolā. Izmācījās par mehanizatoru. Iepazināmies mēs tā — reiz pēc Jāņiem es nevarēju sagaidīt autobusu, lai dotos uz tehnikumu Rīgā, un viņš mani gabaliņu aizveda ar motociklu. Es savukārt viņam atvedu kādu suvenīru no ekskursijām pa padomju valsti. Tā pamazām viss notika.
Dzimis aktieris
— Tagad visi jūsējie iesaistīti arī teātrī?
— Vedeklu ieskaitot! Vedekla Linda ir mana labā roka, ar viņu varu izrunāt visas idejas. Viņai ir floristes izglītība, un teātrī Linda mums ir arī vizuālā noformētāja. Vedeklai ir mākslinieces dvēsele, viņa prot izveidot neparastus pušķus. Es vadu teātra pulciņu arī Valles vidusskolā, Linda bērniem palīdz izvēlēties tērpus un dekorācijas.
Vecākais dēls teātri spēlēja jau pie iepriekšējās režisores, viņam patīk tā gaisotne. Gunvaldis par aktieri jau ir iznēsāts, jo pirmo dēlu dzemdēju, kārtojot eksāmenus Kultūras darbinieku tehnikumā. Vide laikam vēl nedzimušu ietekmējusi, un viņam patiešām piemīt aktiera talants. To gan man laikam nevajadzēja teikt, ka tik nepaliek iedomīgs. Jaunākais dēls ir klusāks, tak” jau Černobiļas avārijas laikā dzimis. Abi dēli tēlo arī Mildiņu un Skaidrīti, vecākais pat runā tāpat kā Jānis Jarāns. Arī savam vīram esmu iemācījusi teātri spēlēt. Un ir lomas, ko tagad varu viņam uzticēt.
— Kā jums tas izdevās?
— Sākumā vīrs pret teātri bija atturīgs, tad no kolektīva aizgāja vienas lomas spēlētājs, bet priekšā vēl izrādes. Saīsinājām tekstu, un Andris vienkārši tika “iemests” lomā kā statists, tikpat kā mēbele, kurai jākustas un jāpasaka “jā” vai “nē”. Tā arī pamazām sākās, uzticēju viņam lomas, kuras Andris labi var atklāt, jo katram aktierim jādod loma, ko viņš var “panest”. Nu vīrs palīdz arī gatavot dekorācijas, jaunākais dēls veido afišas. Apgrūtinājums šādai kopā spēlēšanai ir vienīgi tas, ka, lozējot, kuram kurš dramatiskajā kolektīvā jubilejā jāsveic, iznāk, ka mūsu ģimene sveic viens otru, jo pieci no divpadsmit aktieriem ir no Skosu ģimenes.
Ar paceltu galvu
— Profesija, šķiet, reizē ir arī jūsu sirdsdarbs?
— Tā varētu teikt, man tikai nepatīk vakaros iet uz sarīkojumiem. Īstenībā režisores darbs man ir kā uzmundrinājums. Pat tad, kad vakarā atnāku uz mēģinājumu drūma, pēc mirkļa tas ir aizmirsts, jo te ir jauki cilvēki, sevišķi uzmundrina Arvīds ar savām mazajām muļķībiņām, humoru.
Skaistkalnē cilvēki ir savādāki — ja spēlē, tad spēlē, bet reizēm neko neņem vērā. Skaistkalnes dramatiskais kolektīvs “Gadījums” man patiešām ir viens īsts gadījums! Viņiem ir talants un liels apzinīgums, bet vallieši ir vairāk vienoti — ejam ar paceltu galvu, ar šiem cilvēkiem kopā esam izauguši un esam savējie.
— Vai, teātri spēlējot, gadās kādi kuriozi?
— Bezgala daudz! Reiz Krūzes līcī, kur ir slikta dzirdamība un teātri grūti spēlēt, dakteris Nils, kuru tēloja Arvīds Zvirbulis, aiz aizslietņa aizpļāpājās un palaida garām brīdi, kad viņam jāiet uz skatuves. Aizkulisēs skraidīdama, es to neievēroju, bet otrs aktieris Imants Bruntāls uz skatuves kaut ko runāja “ne par tēmu”. Atjēdzāmies tikai tad, kad Imants jau bija atnācis aizkulisēs un vienā mierā skaļi teica: “Vai tad Arvīds uz skatuves nenāks?”. Arvīds aizskrien, bet Imanta uz skatuves vairs nav! Beigās abi satikās, kā bija paredzēts lugā. Kaut kas neplānots teju vai katrā izrādē notiek, taču pārsteidzošākais, ka skatītāji neko pat nepamana.
Spēlē indīgas vecenes
— Jūs pati arī atveidojat kādu lomu?
— Kā krievu filmās saka, sava “nacionālā auguma” īpatnību dēļ neko dižu nevaru spēlēt. Man patīk raksturlomas — indīgas vella vecenes, nevis tās salkanās dāmas. Pēdējā laikā pati cenšos nespēlēt, ja nu vienīgi citādi nevar. Režisora darbs ir grūts, pirms katras izrādes jūtos kā pirms dzemdībām. Repertuāra izvēle nav viegla, kad jāpārlasa un jāizvēlas luga, brīžiem šķiet, ka neizturēšu, jo tas vairs nav vaļasprieks. Cilvēki jau negrib tās nopietnās lugas, tāpēc bieži veidojam tādus kā izklaides šovus, anekdošu uzvedumus.
— Vai teātri spēlēt var iemācīt katram?
— Var, un to pierāda kaut vai žetonu vakari vidusskolā, kad citi brīnās — un viņš vai viņa to varēja! Ir bijis arī šāds gadījums — vidusskolēni iestudē pašsacerētu ludziņu, un tajā paredzēts, ka puiši ātri pārģērbjas un dejo gulbīšu deju. Citi jau kleitiņās, zeķītēs, bet galvenās lomas tēlotājs vēl pat kreklu nav atpogājis. Skan uvertīra, noskan vienreiz, komandēju: “Laidiet otrreiz!”. Puiša vēl nav. Laižam mūziku trešo reizi. Es pilnīgā panikā, bet puisis ļoti mierīgi ģērbjas. Nolēmu — vairs nekādu lugu ar grandiozu pārģērbšanos!
Trakais aiz muguras
— Kas, jūsuprāt, ir pamats, uz kura turas Valles kultūras dzīve?
— Cilvēki, kuri nāk un spēlē, mūzikas skolotāja Anita un deju skolotāja Astrīda. Pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis mums ir kā aizsegs no vēja. Es jūtu, ka man aiz muguras ir vēl viens tāds pats trakais, kurš var un kuram patīk. Kultūras darbinieku tehnikumā pasniedzēji mums vienmēr atgādināja: “Šeit mācās tikai nenormālie, trakie!”. Šobrīd vēl jo vairāk uz “trakajiem” turas pasaule. Arī tagad esmu semināros daudzkārt dzirdējusi, ka īstie kultūras darbinieki nāk no laika pirms divdesmit gadiem, jo tad bija labi pedagogi. Tagad kultūras darbiniekos par tādām algām retais paliek, īpaši Rīgā jaunie meklē citu darbu.
— Vai cilvēki Vallē ir atsaucīgi?
— Ir problēmas. Kad Vallē spēlēja duets “Sandra”, apstaigāju un aicināju katru, un beigās atnāca tieši piecdesmit cilvēku — tik, cik vajadzīgs, lai var mūziķiem samaksāt. Cilvēki, tāpat kā visur laukos, ir pasīvi, un tajā pašā laikā jādzird — pie mums nekas nenotiek! Problēma ir arī telpas, jo balles vairs nav kur rīkot. Pagastmājas otrā stāva nelielajā zālītē dejot nevaram, vienkārši iebruksim. Kafejnīcai, kuras zāli agrāk izmantojām kultūras pasākumiem, mainījies īpašnieks, un nu mums vairs nav ne kafejnīcas, ne telpu, un nezinām, kā būs. Zaļumballes var rīkot Krūzes līci, tas arī viss.
Tomēr man Valle ir īpaša, to neapzināti esmu ieaudzinājusi arī saviem bērniem. Vallē esmu arī dzimusi, jo tobrīd te bija slimnīca. Vallē ir un būs manas mājas, kurās man ir vislabāk. Mācoties Bauskas vidusskolā, jo tobrīd te vidusskolas klašu vēl nebija, es darīju visu, lai biežāk būtu mājās. Pat uz žetonu vakaru neaizgāju.
“Aizmigušais posms”
— Tad jau nemaz tik sabiedriska neesat bijusi?
— Valles skolā iesaistījos visā un visur, biju pionieru vienības padomes priekšsēdētāja, līdz vēlam vakaram gatavoju sienasavīzes, visur biju vadībā. Viss, kas skolā notika, arī nedarbu ziņā, notika manā vadībā. Aizejot uz Bauskas vidusskolu, pēkšņi tur nebiju nekas — nulle, jo neviens mani nepazina. Tāda apaļa meitene no laukiem, vēl pie tam no kaimiņu rajona! Es uzreiz sabruku, sākās mans “aizmigušais posms”. Kad pabeidzu vidusskolu, atgriezos savā Vallē un sāku uzplaukt no jauna.
— Esat augusi lielā ģimenē?
— Saviem vecākiem biju vienīgais bērns. Kad dzirdu, ka citi saka — vienīgajam laba dzīve, es tam nepiekrītu. Kad dēli, vēl mazi būdami, protestēja: “Kāpēc es, nevis brālis?”, stāstīju, ka bērnībā visām piecām krāsnīm mūsu lielajā mājā malku nesu es, jo tas bija mans pienākums. Ja esi viens, tad viens pats arī iesi trušiem zāli sapļaut, viens iesi pēc govīm. Un nevis — šodien es, rītdien tu.
Dresētie siventiņi
— Kas jūsu dzīvē bija starp tehnikuma beigšanu un kultūras dzīves vadīšanu?
— Mēģinājums kļūt par zemniekiem. Neizdevās. Mēs bijām to vidū, kuriem nav valsts atbalsta un savas tehnikas, bet viss jālūdz un jāgaida. Divatā ar rokām sešām govīm sienu sagādāt nav iespējams. Turējām arī cūkas, mūsu saimniecībā bija jauki siventiņi, kuri dienā skraidīja pa mežu un vakarā katrs ielīda pie savas mammas, nekad nesajaucot. Tiem, kuri gribēja sivēnus pirkt, tā arī teicām: “Brauciet pēc septiņiem vakarā!”. Pa dienu viņus nebija iespējams noķert. Arī tāds interesants laiks manā dzīvē bijis.
Tūlīt pēc skolas beigšanas gan neilgi biju Valles kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja.
— Vai jums ir kāds nepiepildīts sapnis?
— Mācības. Gribētu studēt kaut ko ar kultūru saistītu, bet pagaidām baidos, vai spēsim to “pavilkt” materiāli.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aija Skosa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 14. decembris, Valles pagasts.
NODARBOŠANĀS: kultūras darba organizatore Valles pagastā, Skaistkalnes dramatiskā kolektīva “Gadījums” un Valles dramatiskā kolektīva režisore.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā — beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu masu pasākumu režisores specialitātē. ĢIMENE: vīrs Andris, dēli Gunvaldis (23) un Alvis (18), vedekla Linda.
VAĻASPRIEKS: teātris, grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
