Noslēpumaina, nedaudz mistiska būtne iznāk man pretī un atver vārtiņus. Viņu pavada divi suņi. “Nekodīs — ja reiz esmu ielaidusi sētā, tad savējais,” viņa noteic. Mani pacienā ar pļavas zālīšu tēju. Kaut kas silda mēli arī, kad malks jau norīts. Liepziedi, raspodiņš, melleņu mētras un pelašķis. Aura, kāda valda istabā, raksturo arī šīs mājas saimnieci. Viņa gan sevi dēvē par vienkāršu lauku meiteni.
Elizabete dzīvojusi Rīgā, līdz piedzimis dēls un vienā dienā sajutusi — man jādzīvo šajā mājā, jāatgriežas senču īpašumā Ērberģes “Mel-dros”. Pēdējā te saimniekojusi tēva tante. Pēc viņas vairākus gadus māja bija neapdzīvota. — Atnācu, ieklausījos tajā, ko māja man “saka” priekšā. Ne tā, kad atnāk meistars un izdara pa savam, sienām uzliekot rīģipsi. Mūrītis un sienas “pateica”, lai es tos notīru, sienas — lai tās nojaucu, logi — lai tos nomainu. Tāpēc mana māja varbūt neatbilst tam priekšstatam, kādā dzīvo uzņēmējs.
Kārtis vēl neatklāj
— Pastāsti par to laiku, kad dzīvoji Rīgā!
— Rīgā dzīvojot, pierādīju, ka ar mērķtiecīgu darbu spēju panākt vēlamo rezultātu. Saņēmu piedāvājumu strādāt nekustamo īpašumu firmā, kas apsaimnieko ēkas Rīgas centrā. Šāds darbs bija saistīts arī ar manu juristes izglītību. Viens no īpašumiem bija viesnīca. Pati iemācījos visu par tās vadīšanu, darbu organizēšanu. Kad man tēvs ieteica, ka prātīgi būtu mācīties šajā jomā, es atbildēju: ja man tas ir “iekšā”, nav jēgas to pašu vēl mācīties. Kad jutu, ka šo uzņēmumu esmu sakārtojusi, sevi šajā jomā izsmēlusi, pārcēlos uz Ērberģi, lai sāktu ko jaunu. Šobrīd ir atrastas telpas, galvenie darbinieki un, pats galvenais, ir ideja un produkta zīmols. Tam iecerētā sasniegšanai ir liela nozīme, un tie, kas to ir redzējuši, saka — iespaidīgi. Šobrīd svarīgākais ir atrast finansējumu un atrisināt specifisku ražošanas iespēju jautājumu. Tādēļ nedēļas nogalē došos uz izstādi Ēģiptē, kurā ceru atrast nepieciešamo. Pirms laika gan nevēlos atklāt kārtis. Šis “kaut kas” saistīts ar tekstilu, keramiku, stiklu, koku.
— Tu dzīvo vairāk kā simt kilometru no Rīgas. Vai attālums netraucē biznesam?
— Redzi to melno metāla verķi pagalmā? Volvo. Dievinu braukt, ātri, garus gabalus. Uz Rīgu dodos divas trīs reizes nedēļā. Ceļš līdz galvaspilsētai man ir izklaide. Ar nolūku iegādājos auto ar automātisko ātrumkārbu. Lai ar vienu — kreiso — roku varu stūrēt, ar otru — darīt ko citu. Arī lasīt, pierak-stīt. Zinu, tas ir slikti, kāds ārzemēs par to esot pieķerts un apcietināts. Rīgā auto nomainu pret savu restaurēto retrovelosipēdu. Izdaru visu, kas darāms, kāpju mašīnā, mājupceļā piestāju pie veikala, sapērku nepieciešamās lietas mājai.
Saraksts nav garš
— Citu vietu dzīvošanai vairs nevari iedomāties?
— Ja kādam jāizstāsta tās sajūtas, kādas ir, ik rītu pamostoties, baudot brokastīs tēju no lielās krūzes… Paiet kāda pusstunda — lēnām, nesteidzoties. Un visu šo laiku jūtos laimīga.
Lietains laiks rada īpašas izjūtas. Drēgnais rudens. Tad rodas šīs mājas patvēruma izjūta, pašas radītā, uzturētā mīlestības un siltuma čaulā. Sienas ir fiziskas čaulas. Kaut kas te top, cepas, deg svecītes, kuras kamīns, čalo bērns, skan mūzika, ris sarunas, ja atbrauc brālis ar draudzeni. Māja piepildās ar to auru, kādā cilvēkam ikdienā jādzīvo. Tad, kad laukā ir silts, foršs laiks, kuru uztrauc, kas notiek mājā — “Meldros”?
Cik cilvēku par savu rītu var teikt to pašu? Šī ir mana māja, mana vieta uz pasaules. Te dzīvojot, es iedvesmojos. Otrajā stāvā ir mans darba kabinets, kurā nododos darbam. Rakstu, rēķinu, tulkoju. Neesmu reģistrējusies portālos un tajos savu laiku neizniekoju. Televizora nav, avīzes nelasu, neapgrūtinu sevi ar pasaulīgo informāciju. Vienīgi intervijas ir tas, kas mani interesē. Visu, kas man nepieciešams, uzzinu no ziņām radio, kuras noklausos ceļā uz Rīgu.
— Vai vienai rīta tēju baudīt neapniks?
— Ja man jāizveido saraksts ar tiem cilvēkiem, kurus pazīstu un ar kuriem varu brīvi runāt, — tādi pašlaik ir divi. Mans brālis un labākā draudzene. Viņi ir tie cilvēki, ar kuriem man interesanti. Citus, līdzīgus viņiem, nepazīstu, tāpēc arī pašlaik esmu viena ar Gustavu.
Jābēg, lai saprastu
— Vai radošums izpaužas arī gleznojot?
— Skolas laikā piedalījos zīmēšanas olimpiādēs, bet pēc vidusskolas man kā “klapes aizvērās” un ilgu laiku nezīmēju, līdz radošums izpausmi guva šādā veidā, kuru cenšos īstenot biznesā. Skicēju dizainus topošajiem produktiem, lieku kopā materiālus. Apģērbus gan modelēju tikai sev. No savas šuvējas iemācījos arī šūt. Veikalā sev ko piemērotu reti atrodu, tāpēc nēsāju pašas šūdinātas drēbes. Ziemassvētku dāvanas arī darinu pati.
— Kā daļa latviešu kādu laiku esi dzīvojusi arī ārzemēs?
— Vairākus sava mūža gadus esmu nodzīvojusi kā viena cilvēka dzīvi. Vairāk kā pusgadu dzīvoju Amerikā. Lielākā daļa turp dodas, bēgot no kaut kā. Atraduši patieso atbildi tam, kāpēc bēguši, — spēj atgriezties. Ar mani notika līdzīgi. Atgriezos un sapratu, ka nekad dzīvē, lai arī ko darīšu te, lai arī kā dzīvošu, nekad nevienam ārzemēs nevergošu. Tāpēc par tiem, kuri dodas uz ārzemēm, saku — viņi nezina, ko dara.
— Kāpēc pati aizbrauci?
— Kādi iemesli var būt divdesmitgadīgam cilvēkam, lai pamestu valsti, mājas? Protams, sirdslietas.
— Un tik tālu bija jābēg?
— Jo tālāk, jo labāk! Ja vajā pašnāvnieki, tad jābēg tālu.
— Pašai tādas domas nenāca prātā?
— Es esmu īstens Dieva bērns, kristiete. Amerikā strādāju kristiešu ģimenē par auklīti. Par īri nebija jāmaksā, par jumtu virs galvas nebija jādomā. Ģimene piedāvāja būt arī par angļu valodas skolotāju viņu bērnam un pat apmaksāt studijas, ja izvēlētos mācīties. Iestājos turienes augstskolā. Tajā laikā, lai uzturētos Amerikā, bija vajadzīga vīza. Atgriezos Latvijā pēc vīzas un paliku te, bet iecerēto turpināju. Iestājos augstskolā, strādāju par auklīti. Saspringts laiks bija. Radošumam tad neatlika laika. Bet tam gatavojos — laikam, kad tas atgriezīsies. Tagad esmu nolēmusi mājas trešajā stāvā iekārtot darbnīcu. Gleznošu.
Daudzi teica, ka
neprātīga
— Esi mācījusies gleznošanu?
— Nē. Katrā cilvēkā ielikts tieši tik daudz, cik viņam sevi jārealizē. Ja reiz esmu spējusi ko izdomāt, tātad es to varu īstenot. Tas, ko es neesmu iedomājusies, — nav mans. Ja izdomāju, ka varu pagatavot lazanju, — tātad to varu izdarīt. Līdzīgi ar gleznošanu.
Lielas, fundamentālas lietas neviens priekšā nepasaka, tās lēnām atnāk pašas. Tajā dienā, kad pamodos un sapratu, — tas ir mans ceļš, sapratu, ka varu īstenot ideju par uzņēmējdarbību laukos. Tāpēc dzīvoju te, apvidū, kur ir atrodami atbilstīgi speciālisti. Pašai tas vienmēr interesējis, un veikalā piesaista tieši šīs lietas. Kad par idejas realizāciju sāku domāt, sākoties krīzei, daudzi teica, ka neesot prātīga. Bet es jūtu, ka šis ir pareizais laiks procesa izzināšanai. Pēc pusgada, kad būs nauda, lai celtu ražotni, šis process būs beidzies.
— Vai tev ir arī citas nodarbes, kurās sevi realizēt?
— Kāds mans bijušais skolasbiedrs ieteica dejot tautas dejas Vallē. Mazzalvē diemžēl nekas tāds nenotiek. Nesaspringstu par to, un ar plakātu — gribu dejot Mazzalvē! — es pagalmā nestāvēšu. Gadus desmit nebiju ar to nodarbojusies, pērn iesāku un sapratu, ka tas man patīk. Piektdienas vakaros bērnu atstāju pie mammas un dodos uz Valli.
— Ir vēl kas, ko esi mēģinājusi?
— Plikām rokām patīk zemi rušināt. Nav man liela dārza, bet, kad sevī jūtu vēlmi pieskarties zemei, izeju laukā un raujos no visas sirds, līdz apriebjas un metu mieru. Nav jau svarīgs rezultāts, lai tur kas augtu, bet pats process. Arī citās situācijās ir līdzīgi, zinu, ka rezultāts būs labs. Piemēram, ēdiena gatavošanā. Pagalms, māja ir procesā, un tas man patīk. Lai vienmēr viss būtu kustībā, nemāku atslēgties. Arī miegā esot, domāju, sapņoju. Dažreiz sapņi ir sirreāli, raibi, bet tie man daudz pateikuši priekšā. Vienus atceros, citus — nē, bet tiem, kuri paliek prātā, analizēju katru tēlu. Tā rodas risinājumi. Ja nevaru izdomāt kādu tehnoloģisku risinājumu, gadās, ka atbilde “atnāk” sapnī. Labi, ērti.
Divatā vieglāk
— Tā ir kā dāvana?
— Jā, acīmredzot es zinu, kam jautāt un paļaujos uz to. Ja man ir kaut kas, ko nevaru izdomāt pati, bet kas man jāsaprot, Viņš man to pasaka priekšā. Protams, to var novelt arī uz maz izpētīto zemapziņas darbību, bet man vienkāršāk, patīkamāk un ticamāk domāt, ka tas, kas mani vada, ir Dievs.
— Vai zemapziņa ir tas pats Dievs?
— Cilvēkiem patīk būt visgudrākajiem, bet, iespējams, ka tā tas arī ir, tikai mums nepatīk to atzīt. Arī man patīk pašai visu sarēķināt, izdomāt smalki, kā jābūt un kā būs. Bet, kad kaut kas “nobuksē”, tad atliek vien paļauties, un, ja ej ar kādu divatā, — ir taču vieglāk.
— Ja neiznāk?
— Tad kaut kas nebija pareizi. Kad vienas durvis aizveras, jāprot saskatīt citas, kuras atveras, bet pirms tam nepamanīju. Bija laiks, kad tā nedomāju, bet, kad to sapratu, ir arī garās brokastis ar laimes izjūtu.
— Kā nonāci līdz tam?
— Ar īsto cilvēku, kuriem uzticos, kuri dod atbildes tad, kad tās nav manī, starpniecību.
Pierādi, ka esi
cilvēks
— Bieži nācies vilties?
— Jā, īpaši vīriešos. Bet tas man nedod iemeslu neticēt pasaulei. Ja es uz katru skatīšos kā uz potenciālo nodevēju, dzīvot nevarēs. Par kādu biznesu tad var būt runa, par ģimenes izveidošanu? Pat pārdevējai tad nevar ticēt, ka viņa saskaitīs pareizi. Jāpaļaujas. Eiropieši uz cilvēku skatās tā — tu neesi nekas, kamēr nepierādīsi pretējo. Amerikā pretēji — tu esi cilvēks, kamēr nepierādīsi pretējo. Kamēr nebiju pabijusi Amerikā, arī es domāju kā eiropiete. Tiem otrajiem ir lielāka patiesība — mēs visi esam cilvēki, visi kļūdāmies. Ja es skatīšos uz otru kā uz neko — es zaudēšu jebkuru iespēju iepazīt viņu kā cilvēku.
