Latvijas Ekonomikas ministrija izsūtījusi paziņojumu visiem plašsaziņas līdzekļiem, kurā izklāsta kampaņas “Godīgs eiro ieviesējs” ideju. Pārlasīju “Staburagam” atsūtīto vienošanās memorandu, tam pievienoto vēstuli un neatradu tajā ne vārda par pašu būtiskāko — ko darīs ar negodīgajiem?
Nav norādīta nekāda atbildība par apņemšanās nepildīšanu, tāpēc drošu sirdi šai “laulībai” ar eiro jāvārdu jau teikuši vairāk kā 40 dažādu nozaru uzņēmumu. Par to viņi pretī saņems glītas dzeltenas uzlīmes, kuras pēc patikas var salīmēt gan uz parādes durvīm un visur citur. Plānots, ka tādas būs redzamas vairāk kā 30 tūkstošos tirdzniecības vietu. Teorētiski pārejas no lata uz eiro laikā uzlīmei vajadzētu garantēt stabilu lata attiecību pret jauno valūtu. Piemēram, par preci, kura tagad maksā vienu latu, turpmāk atdosim 1 eiro un
42 centus pēc kursa 0,7028, bet jau par 3 latus vērtu — 4,268 jeb noapaļojot — 4,27, bet nevis 4,3, vai tamlīdzīgi.
Kāds būs godīguma garantēšanas mehānisms? Kas uzraudzīs un kontrolēs memoranda principu ievērošanu? Izrādās, mēs, patērētāji, mums jāziņo, ja pamanām kļūdas vai apzinātu negodīgumu. Piemēram, pārtikas veikalā cenas mainās katru nedēļu, un tām neviens īpaši nav sekojis līdzi, kas tagad pēkšņi mainīsies? Mehānisma principā nav. Ir tikai apelēšana pie uzņēmēju sirdsapziņas, ka viņi cenas pārrēķinās precīzi, tādējādi nepiepildot galveno eiro ieviešanas pretinieku argumentu — cenu kāpumu. Valstu, kuras jau ieviesušas eiro, pieredze liecina, ka šādu — slikto — ieviesēju saraksts tā arī netiek izveidots, un, ja arī ir, tad simbolisks, ar pāris uzņēmumiem.
Šī gan ir tikai aisberga redzamā daļa — matemātiskā pāreja, bet “zem ūdens” ir sarežģīti Latvijas ekonomikas vadības procesi, kuru izpausmi sāksim izjust tikai tad, kad lielais eiro kalns būs uzgrūdies mazajai salai ES okeānā — Latvijai. Jau tagad skaidri zināms, ka gada beigās palielinās elektroenerģijas cenu, pamazām pieaug degvielas cena, iztikas minimums, bet algām gan nav tendences palielināties.
Inflācijas pieaugums nozīmē, ka preču un pakalpojumu cenas celsies, bet iedzīvotāju maciņu saturs tām netiks līdzi. Un te mazā dzeltenā uzlīmīte neko nespēs mainīt.
Tāpēc šāda “papīra” vērtība manā uztverē līdzvērtīga tam, kuru sprauž sausajās tualetēs uz nagliņas. Kampaņa nav nekas cits kā acu aizmālēšana vientiesīgajam pircējam. Viņam tik jāuzmet skatiens skaistajam papīrītim uz veikala vai iestādes parādes durvīm, lai drošu sirdi tajā atstātu savu naudiņu, jo uzlīme taču garantē, ka darīšana būs ar godīgu uzņēmēju.
