“Dēls, uz baznīcu ir jāiet,” Jānis atcerējās nu jau aizsaulē esošās mātes vārdus, kad 1. janvāra rītā nevarēja izlemt — iet uz dievkalpojumu vai nē.
Liels bija kārdinājums vēl pagulēt, jo galu galā darbdienās jāceļas jau sešos rītā, turklāt Jaunā gada sagaidīšana bija ieilgusi līdz trijiem naktī. Bet torīt it kā kāds dīdītu un teiktu: “Ej uz baznīcu!”. Un Jānis gāja arī. Labi, ka dievnams bija piecu minūšu gājienā no mājas. Baznīcā bija tikai dažas tantiņas un kāds pavecāks vīrs. Monotonā balsī nolasījis sprediķi, mācītājs, kuram jau tuvu astoņdesmit, baznīcēnus aicināja pie dievgalda. To darīt grasījās arī vecais vīrs — viņš piecēlās un… lēni noslīga uz grīdas. Sākās panika. Vecās sieviņas kā vistas perētājas vicinājās ar rokām. Iniciatīvu pārņēma Jānis. Izsauca neatliekamo palīdzību, kura, par laimi, ilgi nebija jāgaida. Palīdzēja vīru uzlikt uz nestuvēm un kopā ar “ātrās” palīdzības šoferīti tās nogādāja līdz mašīnai, jo cita jau nebija, kas to dara. Ir ticējums — kāda būs pirmā gada diena, tāds būs viss gads. Jānis saka: nu viņam visu gadu būs jāpalīdz nelaimē nonākušajiem. Būs piepildījies mātes teiktais — palīdzēt otram ir vispatiesākā kalpošana Dievam.