Lucija Džeriņa Pļaviņu mājās mani sagaida sirsnīgi, mīļi un labestīgi. Runcis Muris, pamodies no miega, arī atnāk apsveicināties.
Džeriņa — tas ir skanīgi
Lucija vai Lūcija — kā pašai labāk patīk? “Kā nosauc, tā arī labi, bet pasē rakstīts “Lucija”,” viņa saka. “Uzvārdu gan nemainītu pret citu. Latgalē, kur esmu dzimusi un augusi, bija daudz Džeriņu. Pirmais vīrs pieņēma manu uzvārdu, jo viņam tas nebija tik skaists. Kad apprecējos otrreiz, arī paliku savā uzvārdā.”
Lucijas bērnība bijusi grūta. “Ģimenē bijām astoņi bērni — trīs meitas un pieci dēli. Tie bija kara un pēckara gadi. Kad kaimiņš sunim nometa maizīti, es raudāju — būtu mums atdevis!” viņa atceras.
No 18 līdz
62 brūnaļām
“Jau piecu gadu vecumā par vēdera tiesu auklēju krustmātes bērnu, bet septiņos, astoņos gados jau gāju ganos pie saimniekiem. Gotiņas man bijušas dikti mīļas visu mūžu. Kad man bija 16 gadu, fermā vajadzēja slaucējas. Kaimiņu meitene, kura bija par mani vecāka, sacīja — ja Lucija ies uz fermu, es arī iešu, ja nē, es arī neiešu! Tad nu viņa un zootehniķis nāca runāt ar manu mammu. “Bet viņa taču nepilngadīga, kas par viņu atbildēs?” jautāja māte. “Es atbildēšu!” teica zootehniķis, un viņa piekrita. Tā es sāku strādāt fermā, katru dienu ar rokām izslaucu 18 — 19 gotiņu. Kad ierīkoja piena vadu, man bija jau 62 govis, visām zināju vārdus. Katru savu reizi noglāstīju, viņas man ļoti patika. Tā fermā nostrādāju visu mūžu, līdz pārcēlos uz Pļaviņām. Te dzīvoju jau sen, bet sirdī arvien ir Latgale, nav tādas dienas, kad to neatcerētos.”
“Zeme deg, bet
sakāt, ka auksti!”
Kas gan nāk atmiņā? “Kā dzīvojām, strādājām, uz ballēm gājām un puišus mānījām,” viņa stāsta. “Man ļoti patika dancot. Reiz kāds kavalieris no citurienes manī ieskatījās, bet es teicu — mums savu puišu pietiek, svešu nevajag. Viņš tomēr neatlaidās. Paķēru lakatu un skrēju projām, bet citas meitas sacīja: “Lucij, ir taču auksts, bet tu ar pliku galvu!” “Man zeme deg zem kājām vienās ugunīs, bet jūs sakāt, ka auksti!” toreiz atbildēju.
Lucijas nākamais vīrs Jāzeps dzīvoja apmēram desmit kilometru attālumā no viņas mājām, un abi iepazinušies ballē. Jāzepu dienesta laikā norīkoja uz laukiem palīgā novākt ražu. Viņš, uzzinājis, ka būs kārtējā “večerinka”, kā Latgalē sauca ballītes, sarunāja ar draugiem un klāt bija. Smuks, stalts puisis lokainiem matiem.
Taču Jāzeps nomira, kad visi trīs viņu bērni vēl bija mazi, un Lucija abus dēlus un meitu izaudzināja viena pati.
Saprecina ar
pļaviņieti
Kā Lucija nokļuva Pļaviņās? “Mani iepazīstināja un saprecināja ar otro vīru!” viņa saka. “Slavēja, ka Jānis ir strādīgs, ne dzer, ne pīpē, un tā arī bija. Jānis neviena slikta vārda man neteica, bija ļoti labs. Izpildīja pat manu kaprīzi un nopirka teli, jo tad, kad pārtraucu darbu fermā Latgalē un pārcēlos uz viņa mājām Pļaviņās, man ļoti pietrūka manu mīļo govju. Kopā nodzīvojām 15 gadu, un tie ir bijuši laimīgākie — mums abiem bērni jau bija lieli, paši vien, mierīga dzīve. Reiz Jānis pirms operācijas man vaicāja: “Kādu tu ņemsi, ja es nomiršu?”. Teicu, ka nevienu neņemšu un viņam nozvērējos, ka tā arī būs. Viņš pēc operācijas nodzīvoja vēl trīs gadus, bet nu jau ir apritējuši septiņi gadi, kopš viņa vairs nav,” stāsta Lucija. “Aizsaulē ir arī visi mani brāļi un māsas, arī dēls, viņš nomira 53 gadu vecumā 1. jūlijā tieši savā dzimšanas un vārda dienā. Tas bija ļoti smags trieciens, vēl tagad nevaru atgūties. Paldies Dievam, ka otrs dēls ir sveiks un vesels. No vecās paaudzes vēl dzīva vien brāļa sieva. Kad satikāmies, viņa man jautāja: ko lai uzdāvina jubilejā? Teicu — uzdāvini veselību! Bet viņa atrunājās, ka to nevarot iedot. Sacīju, lai atbrauc uz jubileju, nosvinēsim, un tad būs arī veselība!”
Savu jubileju Lucija radu lokā svinēs rīt kopā ar meitu, jo abas ir jubilāres: meitai 45 gadi aprit 9. novembrī, bet Lucijai 80 gadu — 10. novembrī.
“Nekādu dāvanu man nevajag. Vislielākais prieks man ir par astoņiem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem, tagad gaidām desmito,” saka jubilāre. ◆
