Ir cilvēki, kuri atzinību par savu darbu uzskata par kaut ko pretdabisku. Viņi vienkārši neprot slikti strādāt. Darbā viņi ieliek sirdi un ne jau uzslavu dēļ. Tās viņus pat apgrūtina. šādiem cilvēkiem pieder arī pļaviņiete Inese Medne. Tāpēc nebrīnos, ka viņa ir to 30 medmāsiņu vidū, kuras šogad ieguva sirdsmāsiņas titulu. Jau divpadsmito gadu viņa brauc uz Rīgu — uz darbu Gaiļezera slimnīcas 6. nodaļā.
Ziemassvētki ir laiks, kad notiek visvairāk brīnumu. Tad uz zemes nolaižoties arī eņģeļi. Viņiem mēs varam izstāstīt savas visslēptākās domas, jo zinām — viņi mūs sapratīs. Eņģeļus gan varot ieraudzīt tikai sirdsskaidri cilvēki.
Interesanti, kāda saruna ar eņģeli varētu būt Inesei? Varbūt šāda.
“Tu zini, mans eņģeli, ir daudz lietu, ko es šajā pasaulē nesaprotu. Piemēram, kāpēc ir tik daudz ļaunu cilvēku? Man šķiet, katru gadu viņu kļūst vairāk. Kāpēc pasaulē ir tik daudz melu, viltus, nenovīdības, skaudības? Manuprāt, vislielākā patiesība mīt mazos bērnos, dzīvniekos un daļā vecu cilvēku.
Jau divpadsmito gadu es braucu uz darbu Rīgā. Strādāju Gaiļezera slimnīcas 6. nodaļā. Te spēku uzņem neiznēsātie bērniņi. Mans mazākais pacients svēra tikai 900 gramu. Ja tu zinātu, cik viņi ir mīļi! Kā mazi pūkaini persiki, kas smaržo pēc cālīšiem! Kādam varbūt šķiet, ka tik mazi bērniņi neko nesaprot. Bet tā nav! Ar viņiem vajag mīļi parunāties, un mazulis tevī ieklausīsies, pārstās raudāt, pasmaidīs. Bieži domāju: “Dievs, kāpēc tu liec ciest tādām mazām dvēselītēm? Ko viņas noziegušās pret pasauli?”.
Skumji, bet fakts — pēdējos gados palielinājies to māmiņu skaits, kuras atsakās no saviem bērniņiem. Es nesaprotu, kā tā var? Atstāt bērniņu slimnīcā. Un viņām par to nav jāmaksā pat alimenti! Brīnos arī par tām māmiņām, kuras var pazust no nodaļas ilgāku laiku, neliekoties par mazo ne zinis. Izrādās, gājušas smēķus meklēt. Diemžēl daudzi neiznēsātie bērniņi ir tieši vieglprātīgas dzīves rezultāts.
Savulaik es strādāju Pļaviņu bērnudārzā. Šo laiku labprāt atceros. Draudzenes jau bija pieradušas, ka man katru dienu kas interesants stāstāms.
Man jau no bērnības ļoti patīk dzīvnieki. Arī tagad es katru dienu baroju putniņus. Man bija arī suns, viņš sagādāja ļoti daudz prieka un emociju. Mīlēt dzīvnieciņus es mācīju arī bērnudārza audzēkņiem. Mēs pat nesām pāri ceļam gliemezīšus, lai viņus nesabrauc. Atceros arī, kā visi kopā gājām māmiņām saplūkt svētku sveicienu — vizbulītes. Bērniņiem rokas apsārtušas, nosalušas, bet ar kādu mīļumu viņi to darīja!
Ziemassvētku laikā daudz runā par dāvanām un labdarību. Manuprāt, tas jādara bez lieka trokšņa — izdari kaut ko labu un nekladzini kā vista, kas izdējusi olu. Bet tagad labdarība bieži vien pārvēršas par firmu un banku slavināšanas un reklāmas akciju. Domāju, labdarības mērķis ir kādu iepriecināt, un tā nav mērāma uzdāvinātās naudassummas lielumā vai kārumu kilogramos. Reiz ziemas laikā uz mana darba galda kāds bija nolicis trīs zemenes. Kad jautāju, no kā man šis sveiciens, visas māmiņas smaidīja un klusēja. Manuprāt, tā ir visskaistākā un patiesākā dāvana. Mājās man ir arī divi rotaļu kaķīši groziņā. Ap kaklu tiem ir šallīte ar dvīņu vārdiņiem, kuri ārstējās manā nodaļā. Vai tā nav mīļa dāvana?
Man šķiet, agrāk cilvēki vairāk prata priecāties. Tagad pārsvarā valda praktiskums. Kad kolēģes jautāja, ko lai man uzdāvina vārdadienā, es teicu: “Saulrietu pie jūras!”.
Kas man šogad sagādāja vislielāko pārsteigumu? Sirdsmāsiņas tituls. Taču manā dzīvē tas neko nemaina. Nekad neesmu strādājusi uzslavu dēļ. Vienkārši katru darbiņu daru, cik labi vien varu. Citādi neprotu dzīvot. Vai tad tas ir kāds varoņdarbs?
Liels pagodinājums mums, sirdsmāsiņām, bija pieņemšana prezidenta Valda Zatlera pilī.
Savulaik, kad strādāju bērnudārzā, mājās nācu, sasmēlusies daudz enerģijas. Nu ir otrādi. Jūtos iztukšota. Ziemā es spēku atgūstu, piemēram, tīrot sniegu. Pamostoties mans pirmais gājiens ir pie loga palūkot, vai nav uzsnidzis. Man patīk daba, kad viss apkārt ir skaists un saposts. Vasarā rušinos pa dārziņu, man ļoti patīk sēņot un ogot. Parasti uz mežu eju kopā ar mammu. Viņa man ir vismīļākais cilvēks pasaulē. Kad ieeju mežā, es tiešām reibstu no laimes. Dzied putni, aizskrien kāds zvēriņš, esmu it kā citā pasaulē un neilgojos pēc cilvēku sabiedrības.
Brīvajā laikā man patīk lasīt. Pēdējā grāmata, ko pārlasīju, ir Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Varbūt tāpēc, ka arī pati esmu dzimusi puķu laikā —vasaras vidū. Un vēl man ļoti patīk žurnāls “Astes.” Tas ir par dzīvniekiem. Kad to saņemu, jūtos kā svētkos.
Ziemassvētki ir vēlējumu laiks. Es gribētu, lai tu, eņģeli, visiem vecākiem iečuksti austiņā, izlasīt Lindes fon Keizerlinkas grāmatu “Stāsti bērna dvēselei”. Tā ir brīnumjauka un vajadzīga grāmata — atslēga bērna un pieaugušo dvēselei.”
***
Bieži vien gadu gaitā cilvēka sirds apaug ar biezu sienu — tā vieglāk dzīvot, vairs tik ļoti nesāp nodevība, meli, negodīgums. Arī pats cilvēks pret otra sāpi kļūst nejūtīgāks, neredzīgāks. Sirdscilvēkiem tādas sienas nav. Manuprāt, arī Inesei. Viņi pasauli redz skaidrāk, un varbūt tāpēc viņiem vairāk sāp. Un skaistākā dāvana Ziemassvētkos viņiem būtu sirdsmiers.
Mazo pacientu vecāku atsauksmes par Inesi Medni
“Paldies Inesei par palīdzēšanu, atbalstu, humoru un optimismu!”
Anita Filka
“Nezaudēt dzīvesprieku, optimismu, sirsnību un humora izjūtu!”
Iveta Ērkšķe
“Ļoti jauka māsiņa, ne tikai mīļi aprūpē mazo pacientu, bet dalās arī zināšanās ar pacienta mammu.”
Kate Krilova
“Kaut visas māsiņas būtu tik labsirdīgas un mīļas kā Inesīte!”
Katrīna Lasi
“Nepa
Nepazaudēt dvēseles skaidrību, kas ir līdzīga labajam kaķītim no “Kaķīša dzirnavām.””
Elīna Zelčāne
“Labāku māsiņu neatrast. Lai turpmāk veselība un darbaspēks!”
Sigita Laure
“Godīgi sakot, nezinu, kā būtu izturējusi laiku slimnīcā, ja nebūtu māsiņas Ineses. Paldies viņai par atbalstu!”
Estere Sprance (Evarte)
Uzziņa
*Akcijas iniciatori “Meklējam sirdsmāsiņu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā” bija Rietumu bankas Labdarības fonds un laikraksts “Diena”.
* Pieteikt savu sirdsmāsiņu varēja ikviens bijušais vai esošais Bērnu slimnīcas pacients, viņa vecāki vai tuvinieki, aizpildot anketu.
* Triju mēnešu laikā tika saņemts vairāk nekā 1000 vēstuļu par sirsnīgām un atsaucīgām bērnu slimnīcas māsām Torņakalnā un Gaiļezerā. Pacienti un viņu tuvinieki izraudzījas 27 nodaļu māsiņas, bet slimnīcas māsu padome — trīs.
