Patiesībā šis nav dzīvesstāsts. Ja dzīvi pieņem kā mozaīku, tad šis ir tikai viens tās gabaliņš, viena epizode, kura uz laiku krasi mainījusi Lanas (vārds mainīts) dzīvi. Mozaīkas šķautnēs izkristalizējas problēmas, kas var skart ikvienu no mums. “Nekad nebiju iedomājusies, ka savu dzīvi varētu beigt tā — bez lieciniekiem, svešā zemē, savā istabā. Turklāt vienā no drošākajām Ziemeļeiropas valstīm — Dānijā,” tagad saka Lana (vārds mainīts). “Saprotu, ka tas varētu notikt jebkurā pasaules malā, arī Latvijā, vien šaubos, vai visur es būtu izglābta. Dažkārt tikai brīdī, kad esi uz dzīvības un nāves robežas, nāk apjausma, ka neesi mūžīgs, un vēl — skrējienā pēc labākas dzīves vari pazaudēt bremzes. Tu skrien. Un visi pārējie arī skrien. Ir tikai ātras sarunas, ātras tikšanās, ātri glāsti. Kas no tā visa paliek?”
Bet nu — visu pēc kārtas.
Lana ir simpātiska sieviete, kurai ir pāri piecdesmit, un jau nepilnus desmit gadus viņa strādā Dānijā. Uz turieni viņa devās ar skaidri formulētu mērķi — nodrošināt sev cilvēka cienīgas vecumdienas, kuras vēlējās pavadīt Latvijā. Uz dzimteni viņa atbrauca tikai atvaļinājuma laikā, un tad šeit patiešām atpūtās un baudīja dzīvi. Dānijā bija tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs un dažas stundas naktsmieram. Viņa strādāja gan suši restorānā, kur viņas priekšnieks bija ķīnietis, gan tīrīja dzīvokļus, un nauda bija.
Nepatīkams īrnieks
Lana dzīvoja divstāvu mājā, pareizāk sakot, īrēja vienu istabiņu piecistabu dzīvoklī. Tas nozīmē, ka viņai ar pārējiem īrniekiem bija kopīga virtuve un duša. Vienā no istabiņām Lanai aiz sienas dzīvoja 21 gadu vecs puisis — polis Kamils. Viņa vecāki ar četriem bērniem dzīvoja pirmajā stāvā, līdz ar to Kamils virtuvi neizmantoja, jo gāja ēst lejā pie vecākiem. Vienbrīd Kamilam bija draudzene, tad īrnieki regulāri bija liecinieki pāra skandāliem un kautiņiem. Stipros alkoholiskos dzērienus viņi nelietoja, bet dzēra kaut kādus kokteilīšus, ik pa laikam varēja just, ka pīpē arī zālīti. Kad pāris skandalēja pagalmā, dāņi, kas dzīvoja kaimiņmājā, reiz izsauca policiju, bet ar to jau nekas nebija līdzēts. Lana un pārējie īrnieki (trīs indieši) policiju nesauca, jo kaut kā ar Kamilu bija jāsadzīvo, viņš gan pēc laika ar meiteni izšķīrās. Taču tik un tā viņš bija nepatīkams kaimiņš. Īrnieki vien mierīgi uzelpoja brīžos, kad Kamils aizgāja uz darbu gaļas kombinātā. Parasti kādam bija jātīra cūcības, ko viņš atstāja aiz sevis — spļāva, kur pagadās, pēc dušas lietošanas piepludināja visu virtuvi, izsmēķus meta puķudobē, kaut gan līdzās bija pelnutrauks. Lana gan viņam pāris reižu to aizrādīja, par ko viņš bija nikns, bet ar dūrēm jau virsū nemetās.
Atrod šļirci
To dienu Lana atcerēsies visu mūžu. Ne jau tāpēc, ka todien Latvijā svinēja svētkus un gaisā smaržoja pavasaris. Bija 4. maijs. Pāris dienu pirms tam Lana juta, ka Kamils kaut ko sācis lietot, jo pēc darba viņš visu nakti negulēja, skraidīja kā zirgs pa kāpnēm un skaļi cirta durvis, nakts laikā skaļi spēlēja mūziku. Turklāt atkritumu tvertnē viņa atrada šļirci — līdz šim tādas lietas šajā dzīvoklī netika redzētas. Tās dienas rītā Lana bija saērcināta — gaitenī bija neliela nišiņa ar durvīm, kurā bija apavi. Kāds durvis ar visu stenderi bija izlauzis. Satikusi Kamilu uz kāpnēm, viņa jautāja: “Vai tu to izdarīji?” Viņš paskatījās uz viņu stiklainām acīm un tikai nozviedzās. Lana ievēroja, ka viņam ir nedabīgi vaska dzeltena seja. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš tikko ar mammu bija atnācis no veikala. Pēc pāris minūtēm viņa vēlreiz saskrējās ar Kamilu kāpnēs, viņš, it kā Lanu tikai pirmo reizi ieraudzījis, pieklājīgi pasveicināja: “Hei!” un izgāja ārā uzsmēķēt, pēc brīža gan teica, ka auksti, un atgriezās savā istabā.
“Es nezināju, ka man ir iedurts”
Lanai todien iegadījās viena no retajām brīvdienām, un, tā kā 16. maijā grasījās braukt uz Latviju (biļetes jau bija kabatā), viņa nolēma doties uz pilsētu nopirkt tuviniekiem dāvanas. Viņa stāvēja pie spoguļa un krāsojās, kad atvērās durvis. Domāja — kaimiņiene, jo dzīvokļa iekārtojums tāds, ka uzreiz nevarēja ienācēju redzēt. Tas bija Kamils. Viņš kādreiz bija ienācis pie viņas — prasīja vai nu cigareti, vai atnesa tualetes papīru, ko aizņēmies. Šoreiz viņš jautāja, vai nezinot, kur ir kaimiņš. Lana divas reizes krievu valodā teica, ka darbā, viņš prasīja trešo reizi — Lana atbildēja poliski. Un tad viņa ieraudzīja, ka viņš negrasās iet ārā, bet ar pārgrieztu seju nāk viņai tieši virsū. Lanu pārņēma šoks — viņa bija situācijā, kad nav, kur mukt. Lana bija iesprostota starp gultu un sienu, bet pa logu izlēkt nevarēja, jo tas ir šaurs. Kamils lēnām tuvojās, un Lanai likās, ka tūliņ viņu nožņaugs. Viņa instinktīvi ar rokām aizsedza kaklu, bet tajā mirklī sekoja spēcīgs sitiens pa vēderu. Mirkli Kamils nekustīgi stāvēja un skatījās uz Lanu, tad viņa sāka histēriski kliegt. Kamils steigšus izmetās ārā no istabas. Lana apsēdās gultā un tajā ieraudzīja savu steika nazīti ar rievoto asmeni un smailo galu (īrnieki redzējuši, kā Kamils ienāk virtuvē un paņem Lanas nazīti), un nesaprata, kā tas šeit gadījies. Pēc tam nolaida skatu uz leju un pamanīja, ka krekliņš pušu vietā, kur iesita Kamils. Asiņu pēdas nekur nemanīja, bet viņai kļuva arvien sliktāk. Tikai tad viņa saprata, ka ir iedurts (tagad viņa domā, varbūt labi, ka nemēģinājusi mukt pēc sitiena pa vēderu, Kamils nebūtu rimies un būtu dūris vēl). Viņa zvanīja paziņām un dēlam, kurš tobrīd bija Latvijā, ka ir sadurta, lai izsauc policiju un ātros, jo viņa nezina numuru. Uzskrēja arī Kamila māte un teica, lai slēdz durvis ciet, jo dēls pa istabu trakojot, Lana sākumā tā arī izdarīja, bet pēc tam nodomāja, kā gan viņu atradīs “ātrie”, un atslēdza durvis. Domas kā neprātīgas šaudījās pa galvu, un viņa paļāvās liktenim: “Ja jau dur, lai dur, bet vismaz ātrie atradīs” — tobrīd jau viņa ar kaimiņu palīdzību bija noguldīta uz spilveniem uz sliekšņa, viņai trūka spēka. Gods kam gods, operatīvā palīdzība bija ļoti ātri klāt: atbrauca divas policijas mašīnas, divās ātrās palīdzības mašīnas, un atlidoja helikopters, kas patiesībā bija viņas glābējs.
Vairāk nekā 4 stundas
Kad atbrauca “ātrie”, Lanai sākās stipra vemšana, lai gan no rīta bija izdzērusi tikai tasi kafijas. Ik pēc mirkļa viņai veica dažādus mērījumus, pārbaudīja pulsu, mērīja spiedienu un injicēja zāles. Lanas pieņēmums, ka ar nazi iegriezta tikai neliela brūcīte, izrādījās nepareizs. Mediķi konstatēja, ka lieta nopietnāka, un, turot Lanu aiz padusēm, aizveda uz helikopteru. Ap māju bija nobloķēti visi ceļi, pagalmā salasījies liels pūlis skatītāju. Neviens jau nezināja, kas īsti noticis. No vietas, kur dzīvoja Lana, uz visām pusēm ir slimnīcas 25 kilometru attālumā. Taču mediķi Lanu aizgādāja uz 60 kilometru tālo Kopenhāgenu. Helikopters pēc pāris minūtēm nosēdas uz jumta, atvērās lūka, liftā Lanu nogādāja operāciju zālē. Tūlīt viņa tika ievietota kādā ierīcē, un pēc tam viņai teica: “Mēs tevi tūlīt operēsim!” No saduršanas brīža bija pagājusi stunda. Viņai bija spēcīga iekšējā asiņošana. Zibenīgi viņai pārgrieza visas drēbes, kas bija mugurā, un tad sekoja neskaitāmi šļirču dūrieni, sākot no kāju pēdām — sajūta tāda, it kā miesu knābātu milzu putni. Visu laiku ar viņu sarunājās angļu un dāņu valodā, tā pārbaudot, vai nezaudē samaņu. Tagad Lana smej, ka eksāmenu izturējusi labi, vien nemācējusi angliski pateikt, kur ir kreisā puse. Operācija ilga vairāk nekā četras stundas. Pēc tās Lana bija kā “marsiete” vienos vadiņos. Daudzviet viņai bija ievietoti katetri.
Pasaulē garšīgākais ēdiens — ledus
Lanai ir izņemta liesa, skarts aizkuņģa dziedzeris un nieres. Ārsts teica, ja dūriens būtu vienu milimetru uz vienu vai otru pusi, Lana vairs nebūtu dzīva. Deviņas dienas ik pa divām stundām Lanai injicēja zāles, turklāt bija jāiztiek bez ēšanas un dzeršanas. Viņa atceras tās milzīgās slāpes, kas viņu mocīja. Kad viņai iedeva pasūkāt ledus gabaliņu, tas šķita pasaules garšīgākais un dārgākais ēdiens. Pēc tam viņai sākās halucinācijas. Slimnīcā viņa pavadīja trīs nedēļas, zaudējot astoņus kilogramus. Tur viņa bija izmainījusies līdz nepazīšanai — viņai bija tūska, acīmredzot kaut kur kaut kas īsti labi necirkulēja, un Lana bija pamatīgi uzblīdusi. Dzīvespriecīgā simpātiskā sieviete atgādināja septiņdesmitgadīgu seniori.
Lai gan slimnīcā pavadītais laiks bija fiziski mokošs, taču Lana ar lielu mīlestību stāsta par medicīnas personālu, kas rūpējies par viņu slimnīcā. Viņa tur jutusies kā karaliene.
Kā Holivudas filmā
Kad Lanu no mājas ar helikopteru veda uz Kopenhāgenu, skatītāju pūlī bija arī Kamils. Policisti vēl nezināja, ka viņš ir vainīgais. Kamils stāvēja blakus tēvam, un tas, viņam neredzot, policistiem ar īkšķi norādīja uz Kamilu. Pēc tam bija sācies Holivudas filmu cienīgs sižets. Četri policisti ķēra vainīgo. No pistoles tika raidīti gaisa šāvieni. Vienu policistu Kamils nogāza gar zemi. Beidzot viņu ar mokām izdevās sagūstīt. Viņš plosījās kā zvērs, nomierināt viņu varēja tik ar steku. Laikam pārāk daudz dabūja, jo noģība, “ātrajos” viņš atkal atguva samaņu. Pēc tam viņu ievietoja psihiatrisko pacientu cietuma slimnīcā. Ar viņu caur televizoru ir sazinājušies gan policisti, gan vecāki. Viņš dzīvo citā pasaulē, šķiet, neapjauš, ko īsti izdarījis. Pēdējā versija, ko teicis: nodurt Lanu viņu pamudinājusi māte.
Vecāki Lanas priekšā jūtas ļoti vainīgi. Nākuši pie viņas gan uz slimnīcu, gan sagaidījuši mājās ar kūku, Lanu apgrūtina šī uzmanība. “Es viņiem teicu: jūs neesat vainīgi, ka mani sadūra, bet jūs esat vainīgi par to, ka neko agrāk nedarījāt, nemeklējāt ārstu un speciālistu palīdzību, jo, izrādās, dažādi konflikti ir bijuši arī mājās. Vecāki zināja arī to, ka savulaik uz darbavietu izsaukti ātrie, jo Kamilam bija “aizgājis ciet širmis”. Todien, kad viņš sadūra Lanu, bija pārdozējis lētos Ķīnā ražotos steroīdus, kurus bija iegādājies internetā.”
Drīz būs tiesa. Lanai ir piešķirts valsts apmaksāts advokāts. “Man no Kamila neko nevajag, lai tikai atmaksā ārstēšanās izdevumus. Ja grib, lai laiž viņu vaļā, tikai es vairs nekad savā dzīvē viņu negribētu redzēt. Tas viss bija vairāk nekā briesmīgi. Viņš dažkārt vēl nāk sapņos. Bez psihologa palīdzības pagaidām neiztieku.”
Nobeiguma vietā
“Saka — Visaugstais dzīves ceļā visur saliek ceļa zīmes, jāprot tikai tās nolasīt,” teic Lana. “Tagad, to visu pārdomājot, tā laikam tiešām ir. Varbūt mani tikai šādā veidā varēja apstādināt. Es beidzot varu mierīgi pārdomāt savu dzīvi. Un ne tikai. Es daudz strādāju, sevi netaupīju un daudz nopelnīju. Bet es biju iekļuvusi tādā vāveres ritenī, no kura vairs nespēju izkļūt. Es burtiski no sava ķīniešu priekšnieka biju pārņēmusi viņa dzīves moto: “Vajag, vajag, vajag, ātrāk, ātrāk, ātrāk…” Dēls man visu laiku teica: “Mamm, netrako, piebremzē, nestrādā tik daudz”, bet man visu laiku vajadzēja vēl un vēl. Es ne tik daudz sev tērēju, kā gribēju citiem palīdzēt, protams, gribēju arī Latvijā iekārtot skaistu dzīvokli. Man nauda grūti nāca, bet viegli gāja. Īpaši pēdējā laikā: nopērku dārgu biļeti uz koncertu, bet netieku, nopērku lidmašīnas biļetes uz nepareizu galapunktu, operācijas dēļ aiziet zudumā biļetes braucienam uz Latviju, aizbraucu uz Dāniju vizītē pie ārsta, bet viņš saslimis. Nopirku sev ļoti dārgu kostīmu, bet, izrādās, man nav, kur to vilkt.
Tagad man ir sajūta, ka man ir uzdāvināta dzīve, jo manis varēja nebūt. Un tagad es zinu: man visa kā ir gana, arī beidzot laiks. Laikam jau eņģeļi mani mīl, ja uzdāvinājuši to milimetru, lai es varētu dzīvot.” ◆
