Nokļūstot Iršu pagasta centrā rīta agrumā, uzvēdī tikko ceptu smalkmaizīšu smarža un kājas pašas ved uz saldumu valstību, kur gluži kā Kārļa Skalbes pasakā griežas riekstu un mandeļu gaņģi. Iršēniešiem paveicies, jo viņiem zemnieku saimniecības “Zemītes” veikalā — kafejnīcā vienmēr ir, ko izvēlēties saldākai dienai! Jau vairāk nekā 20 gadu viena no gardo pīrādziņu, kūku un kliņģeru cepējām ir Dzidra Ramša.
Rīt, 12. augustā, viņa svinēs 60. dzimšanas dienu. “Upeslīčos”, jubilāres un viņas vīra Viļņa mājās, pulcēsies kuplā radu saime un draugi. Pārsteigumu šajā dienā netrūks, iespējams, ka tieši tad dārzā būs krāšņi uzziedējušas arī lilijas, Dzidras kundzes mīļākās puķes.
Senu dzimtu pēctece
“Es piedzimu Iršos, tikai mazu dzīves posmu biju projām, tad ceļš atkal atveda mājās, un ar gadiem man nostiprinājusies pārliecība — laime ir būt kopā ar savējiem,” teic mana sarunbiedre. Izrādās, viņa ir piederīga divām stiprām baltvācu kolonistu dzimtām: Torsteriem un Luciem, kuru saknes Iršos un Liepkalnē rodamas pirms 250 gadiem. Kad 1938. gadā sākās kolonistu izceļošana, Dzidras vectēvs Emanuels Torsters jau bija precējies ar latvieti, ģimenē bija piedzimuši bērni, un viņi par aizbraukšanu nedomāja. Vecvecāku uzceltajos “Ozoliņos” sākās Dzidras pirmā pasaules apjausma. “Vectēvs, būdams kluss un noslēgts cilvēks, par kolonistu laikiem un saviem senčiem mums neko nestāstīja. Mamma ir no Lucu dzimtas, bērnībā vienmēr domāju, kāpēc viņas māsīcām tik neparasti vārdi — Lillī un Amālija,” atminas Dzidra. Skolas gados Pērses astoņgadīgajā skolā raksturā klusajai meitenei ar garajām bizēm vislabāk patikušas mājturības stundas pie skolotājas Priedes. Rokdarbi un ēdiena gatavošana čaklajai skolniecei labi padevušies. Mammas vārgās veselības dēļ pusaugu meitene ātri kļuvusi pieaugusi, jo bija jāpalīdz tētim rūpēties par jaunāko brāli Ivaru un astoņus gadus jaunāko māsiņu Ivetu. Pirmo ruleti pati saviem spēkiem izcepusi 12 gadu vecumā kā ciemkukuli mammai uz slimnīcu. “Pēc skolas beigšanas labprāt būtu izmācījusies par mājturības skolotāju, bet tādas iespējas man nebija,” atklāj jubilāre. Iršu meitene dodas uz Rīgu, kur apgūst šuvējas arodu un sāk strādāt šūšanas uzņēmuma “Rīgas apģērbs” filiālē Pļaviņās. Pieci pavadītie gadi Pļaviņās ir skaistais jaunības laiks, kur draudzīgajā kolektīvā Dzidra labi iejutusies. Bet pēc vecāku lūguma atgriezusies “Ozoliņos”, lai palīdzētu saimniekošanā un atbalstītu brāļa un māsas tālāko skološanos. Uzņēmīgā jauniete tiek pie savas adāmmašīnas un turpina strādāt kā mājražotāja. Pateicoties toreizējā saimniecības “Līdums” priekšsēdētāja Tāļa Kalniņa uzstājīgajiem vārdiem: “Ko tu, jauna meitene, sēdi mājās!”, būtu pabeigusi kursus un sākusi strādāt par kadru inspektori.
Rīgas puisis liek palikt Iršos
Turpat Iršos Dzidra satiek Vilni, puisi no Rīgas, kurš saimniecībā vada auto stūri. 1980. gada 26. jūlijā rīdzinieks un Iršu meitene teic viens otram jāvārdu. ‘‘Tieši Vilnis mani piesējis Iršiem. Man bija vēlēšanās doties dzīvot kaut kur citur, bet vīrs, ticis projām no lielpilsētas burzmas, gribēja palikt tikai Iršos!” smejot teic Dzidra un atceras, kā, būdami jauni, abi iesaistījušies pagasta pašdarbībā. “Vilni aicināja spēlēt teātri, viņš aktieriskās dotības mantojis no saviem vecākiem: mammas — kultūras darbinieces — un tēva, kurš arī spēlējis uz skatuves. Vīrs teica, ka bez manis neies, tāpēc gājām abi. Tolaik bija rosīga kultūras dzīve, neko garām nelaidām!”
Iesākumā jaunā ģimene mitinās dzīvoklī Iršu centrā, kur pasaulē nāk dēli Valdis un Māris. Dzidras vīrs tik ilgi lolo sapni par ģimenes māju, ka 1991. gadā tam lemts piepildīties. “Upeslīči” — mājas ar garu mūžu, kurās dzīvojusi kāda baltvācu kolonistu ģimene, ar mājas saimnieku čaklajām rokām kļūst arvien jaunākas. Tur vasaras vidū pagalmā medaini smaržo simtgadīgās liepas, bet netālu no mājām viļņus met Pērses upīte. Ikviens, kas pabijis “Upeslīčos”, teic, ka šai vietai ir sava īpaša aura, savs starojums. Liepziediem smaržojot, šovasar Dzidra un Vilnis Ramšas savās mājās sagaidīja 37. kāzu gadadienu. Viņiem abiem prieks par krietni izaudzinātiem dēliem. Valdis un Māris dzīvo un strādā Rīgā, bet itin bieži brauc uz vecāku mājām, jo darāmā, kur palīdzēt, nekad netrūkst. Valda ģimenē aug dēls Toms, pagaidām vienīgais Ramšu mazdēls. “Māris vēl savu īsto meiteni meklē,” par jaunāko dēlu teic Dzidra.
Salds gabaliņš ar sirsnīgu smaidu
Konditores darbā “Zemītēs” Dzidrai pagājuši vairāk nekā 20 gadu, viņa šajā darbavietā sākusi strādāt neilgi pēc uzņēmuma izveides un pateicīga īpašniecei Ivetai Hveckovičai par uzticēšanos un iespēju strādāt jaukā un draudzīgā kolektīvā. Arī jubilāres vīrs strādā šajā darbavietā, viņa ziņā ir nogādāt gardo “Zemīšu” produkciju pasūtītājiem. “Darbs nav viegls, bet es priecājos, ka varu darīt to, kas man patīk,” teic sava amata meistare, kura labai garšai līdz ar citām garšvielām klāt pievieno daļu mīlestības.
Tāpat bez brīnumainajiem mīlestības graudiņiem neiztikt, rosoties “Upeslīču” sētā un dārzā. “Nevaru vien sagaidīt pavasari, kad varēšu ielaist rokas zemē. Sirdspriekam audzēju puķes, tagad gaidu, kad uzziedēs lilijas. Bet siltumnīcā, ko uzcēluši dēli, izaudzējam dārzeņus sev un mūsu pilsētniekiem. Kādreiz vaļasprieks bija arī adīšana, tagad pirksti vairs neklausa,” atzīst darbīgā iršēniete. Katru gadu viņa sev ar vīru uzdāvina vasaras ceļojumu pa Latviju, aizbraucot pie jūras vai iepazīstot kādu vēl neredzētu pērli kādā no Latvijas novadiem.
Sagadījies tā, ka Dzidras dzimšanas dienas laiks gandrīz vienmēr sakrīt ar kapusvētku laiku Liepkalnes kapos, kur apbedīti daudzi Torsteru un Lucu dzimtas pārstāvji. Savulaik pēc kapusvētkiem notikusi radu pulcēšanās Dzidras vecāku mājās “Ozoliņos”, kur tagad saimnieko māsas Ivetas ģimene. Tagad šī tradīcija turpinās “Upeslīčos”. Un tā būs arī šosestdien — pēc kapusvētkiem Liepkalnē laimes vēlējumi dzīves svētkos skanēs Iršiem uzticīgajai “Upeslīču” saimniecei. Savējie jau zina — svētku galdā būs arī Dzidras ceptā jubilejas torte, un katram tiks pa saldam gabaliņam kopā ar jubilāres sirsnīgo smaidu. ◆
