Šogad 22. maijā apritēs 135 gadi, kopš dibināta Vietalvas dziedāšanas biedrība, kura novadā aizsāka nacionālo atmodu. Biedrības dibināšanas iniciators, iedvesmotājs un līderis bija skolotājs Juris Kalniņš.
Šogad 22. maijā apritēs 135 gadi, kopš dibināta Vietalvas dziedāšanas biedrība, kura novadā aizsāka nacionālo atmodu. Biedrības dibināšanas iniciators, iedvesmotājs un līderis bija skolotājs Juris Kalniņš.
Juris Kalniņš piedzima Ārciemā, izglītojās Dikļos un Valkā, bet apbedīts Rīgā. Vietalvā viņš pavadīja sava mūža visauglīgāko daļu. Taču vai esam pienācīgi atalgojuši sava novada dižāko vīru?
Šogad februārī, pārceļoties uz jaunajām telpām, Vietalvas bibliotēka ieguva vietalvietes rakstnieces Emīlijas Prūsas vārdu. Droši vien tas ir pareizi, jo šī ievērojamā literāte savā romānā “Gaismu sauca, gaisma ausa…” ir iemūžinājusi mūsu novada atmodas celmlaužus, arī Juri Kalniņu. Tomēr viņa šajā grāmatā arī raksta: “Latviešu tauta nav uzcēlusi pieminekli Jurim Kalniņam.”
Tāpēc ierosinu novadniekiem un citiem latviešiem, kuri vēlas iemūžināt Jura Kalniņa—Prātkopja piemiņu, padomāt, kā to vislabāk veikt. Varētu uzcelt pieminekli par tautas saziedotiem līdzekļiem un novietot to Vietalvā, teiksim, pie bijušās draudzes skolas (vēlākās ministrijas skolas), kurā J. Kalniņš nostrādāja apmēram 20 gadu. Taču no šīs skolas palikušas tikai drupas, un tur pieminekli reti kurš redzēs. Tomēr, ja mūsu mērķis ir vienīgi saglabāt J. Kalniņa piemiņu, tad šī būtu īstā vieta.
Varbūt labāk novada izcilākā skolotāja vārdā nosaukt Vietalvas pagasta vienīgo — Odzienas skolu un pie tās novietot pieminekli? To varētu izdarīt pēc divarpus gadiem, 2007. gada rudenī, kad Odzienas skola svinēs 115. jubileju, un šajā pašā gadā arī apritēs 160 gadu Jurim Kalniņam. Šai idejai ir vēsturisks pamatojums, jo 1892. gadā, kad svinīgi atklāja jauno Odzienas pagasta skolu, tās atklāšanā piedalījās arī Vietalvas ministrijas skolas vadītājs Juris Kalniņš. Viņš Vietalvā strādāja līdz 1895. gada pavasarim, un toreiz uzceltā jaunā ēka ir tagadējās skolas vecais korpuss. Tādējādi mēs saglabātu ne tikai dižā skolotāja piemiņu, bet arī audzinātu vēsturisko apziņu un nacionālo lepnumu jauniešos.
Tas ir tikai ierosinājums, noteikti būs citas domas. Tāpēc laikraksts “Staburags” varētu kļūt par starpnieku sabiedrības diskusijai. Jo svarīgākais nav pieminekļa vieta un forma, bet gan ideja, ko vēlamies ar to paust.
