Mazzalves pagasta “Rimšānu” saimniecībā janvārī risinājās visai neierasti notikumi. Naktī no ganāmpulka tika nošķirti divpadsmit liellopi. Saimnieki dzīvniekus vēlāk atrada meža ielokā vairāk nekā desmit kilometru attālumā no mājām.
Lopi kūpēja kā pēc pirts
Par to, kas notika “Rimšānos”, stāsta saimnieks Jānis Baltacis. Aizdzītajā lopu barā bija govs, astoņas divgadīgas teles, bullis un divi nepilnu gadu veci teliņi. No saimniecības aploka lopi bija aizdzīti uz Gricgales pusi — gar Gricgales krogu, tālāk uz meža pusi Lietuvas robežas virzienā. To, ka tas ir vilku pastrādāts darbs, saimniekiem lika domāt ceļa abās malās atstātie ķepu nospiedumi. Tos, ceļmalas mīkstākajās, dubļainākajās vietās vēl ilgi varēja saskatīt. Savukārt ceļa vidus bija kā nosēts ar liellopu nagu pēdām. Tām sekojot, tad arī saimnieki pēdīgi savus lopus atraduši. Aiz Gricgales kroga pēdas veda uz lauka. Ap pusdienas laiku saimnieki lopus atrada meža ielokā, pļaviņā. Cilvēki, kas piedalījās meklēšanā, stāstīja, ka netālu no šīs vietas dzirdēts mežstrādnieku saceltais motorzāģu troksnis, un, iespējams, tajā brīdī, kad ganāmpulks vilku pavadībā nonāca šajā vietā, mežstrādnieku tuvums dzīvniekus izbiedējis.
Vairākiem mājdzīvniekiem bija redzami skrāpējumi, bet lielajai govij, kas acīmredzot bija mēģinājusi stāties pretī plēsējiem, uz kakla bija lielas, nagu atstātas rētas, pamatīgas švīkas ar izrautu spalvu. Saimnieki pielabinājuši lopus ar miltiem un pavadā veduši saimi mājās. Lai arī bija pagājis ilgs laiks, kopš lopi šajā vietā nonākuši, tie bija tik pamatīgi nodzīti, ka vēsajā janvāra dienā kūpējuši kā tikko būtu no pirts nākuši.
Vai šis bija vienīgais gadījums un plēsēji “Rimšānos” neatgriezīsies? Saimnieki par to nav pārliecināti. Amats rokā, un, ļoti iespējams, gaidāms jauns uzbrukums.
Netālu no “Rimšāniem”, Mēmeles otrā krastā, ir Lietuva un Biržu meža biosfēras parks, tāpēc meža zvēri šajā Mazzalves pusē nav retums. Tiesa, līdz ar masveida mežacūku izšaušanu, ierobežojot Āfrikas cūku mēra izplatību, strauji samazinājies vilku medībām noderīgais zvēru skaits. Iespējams, tas kalpo par iemeslu, kura dēļ arvien biežāki ir sirojumi lauku sētu tuvumā.
Skarbais suņu sports
Andris Golovackis, Sēlijas virsmežniecības Jaunjelgavas nodaļas vecākais mežzinis, mednieku kluba “Jaunjelgava” biedrs, stāsta, ka šāda rīcība — dzīt lopus un nevienu nenokost — nav vilkiem raksturīga. Pat ja uzbruktu viens vilks, jaunāko no mājlopu bara būtu nokodis. Ja tas nebūtu izdevies, tad jādomā, ka vilks ir ļoti slims. Ja reiz pēdas ir abās ceļa malās, tātad bijuši vairāki dzīvnieki. Vilku baram ir pa spēkam nogāzt alni, kur nu vēl telēnu.
Vilku instinkts liek, kaut ko dzenot, parasti arī nogalināt, jo nedzen prieka pēc vai lai sasildītos. Aitu vilks var aiznest gaišā dienas laikā turpat no mājas pakša, un nelīdzētu pat saimnieka bļaušana.
Tāpēc secinājums — visticamāk, tie nebija vilki, bet suņi. Apgalvot gan to nevar. Gadījumu, ka mājas suņi naktī tiek palaisti savā vaļā, ir daudz, arī, piemēram, Sērenes pagastā tādu netrūkst. Konkrēts gadījums — saimniecei gados nav darba, bet mājās divi lieli “vilki”. Barot suņus īsti nav ar ko, tāpēc vakaros viņus palaiž, lai barību atrod paši. Sākumā suņi plēš stirnas, bet vēlāk sāk uzbrukt arī mājdzīvniekiem. Tomēr suņiem nav izdzīvošanas instinkta, medības nesaistās ar ēšanu, drīzāk to dara “sporta pēc”. Suņi uzbrūkot var arī skrāpēt, kost kājās, kaklā. Vai “Rimšānu” saimnieki var sagaidīt jaunu uzbrukumu? Andris Golovackis saka — ļoti iespējams, jo, satiekoties šai kompānijai, atkal būs azarts “pasportot”.
Šaut nedrīkst
Jaunākie grozījumi Medību likumā aizliedz šaut suņus, un to nedrīkst darīt ne mednieki, ne kāds cits. Agrāk noteikumi atļāva 100 metru no mājas esošu suni uzskatīt par klaiņojošu un pret viņu vērst ieroci. Mūsdienās likums ir saudzīgs, un pat tad, ja saimnieks redzētu, ka suns teļam grauž rīkli pušu, nošaujot šo suni, vajadzēs ilgi pierādīt, ka suns tiešām uzbruka. Līdzīgi gadījumi bijuši arī medībās, redzot, kā suņi vajā stirnu un mednieka acu priekšā plēš gabalos vēl dzīvu. Nošaujot suni, mednieks sev sagādā daudz nepatikšanu, tiesvedību.
Ja šajā gadījumā tomēr ir aizdomas par vilkiem, jārīko medības, lai gan šogad, kad nav sniega, vilkus nomedīt gandrīz neiespējami. Visi līdz šim nomedītie vilki bijuši drīzāk nejaušība, kad, medījot ko citu, šis dzīvnieks pagadījies ceļā.
Vilku medības atļautas līdz 31. martam. 2017./2018.gada medību sezonā atļauts nomedīt 250 vilku, pašlaik nomedīti 187. ◆
