Teorētiski lielajām līdakām jau vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku. Tas nekas, ka par ledu pagaidām varam tikai pasapņot.
Teorētiski lielajām līdakām jau vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku. Tas nekas, ka par ledu pagaidām varam tikai pasapņot.
Pirmajās dienās, kad, atdziestot ūdenim, zivis no seklajiem un zāļainajiem ūdenstilpju rajoniem pārvietojās uz dziļākajām vietām, pat iesācējiem bija skaidrs, ka vizulis jāvelk gar vietu, kur beidzas ūdenszāļu audze vai seklums straujāk pāriet dziļumā. Toties šobrīd līdakas atradušas bedres un kļuvušas kūtrākas. Tāpēc viņu meklēšanā jāiegulda lielākas pūles.
Ja labi nepārzināt ūdenstilpes gultni, vislabāk izmantot ehalotu. Ar šo ierīci, piestiprinātu pie laivas borta, bez pūlēm varēs sameklēt bedres un tajās mītošās zivis. Taču aizmirstiet par parasto spiningu. Lai kā jūs pūlētos, līdakas parasto vizuli diezin vai iekāros.
Cita lieta — šķērsbļitka. Līdzīgi kā ziemā caur āliņģi to vēlams dancināt līdakas degungalā, līdz plēsoņas nervi neiztur un … jūs tiekat pie kārotā loma. Vien ledus vietā jāizmanto laiva. Gluži kā austrumu parunā — ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna.
Tas, kādas krāsas mānekli izvēlēties, lai paliek katra paša ziņā.
