Latvijas Nacionālā teātra aktieri, ievērojot tradīciju, arī šogad pulcējās Vallē, aktieru Amtmaņu muzejā “Zvanītāju Bukās”. Lai arī šis nebija prēmiju pasniegšanas gads, pasākumā netrūka skatītāju, kā arī kupls bija šurp atbraukušo aktieru pulks.
Glezna biedram Grantiņam
Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone pasākumu atklāja ar šim laikam ļoti trāpīgām dzejnieces Dainas Avotiņas dzejas rindām: “Dīvaina vasara, savāda vasara šogad pa pasauli iet. /Lietus līst aumaļām, līst tā kā asaras…”. Juris Hiršs un Lāsma Kugrēna ar dziesmu vārdiem un mūziku savijās sirsnīgā sarunā ar skatītājiem. Īsā, sirsnīgā pasākuma noslēgumā Barba Amtmane-Lielbārde, Amtmaņa-Briedīša tiešā radiniece, kopā ar radinieku Arturu Ērgli muzeja dārzā stādīja ozolu — Amtmaņu dzimtas diženības simbolu.
Arturs Ērglis sevi sauc par bijušā Mežmuižas veikala saimnieku, un, stāstot par šīs dienas dāvanu muzejam — gleznu, teic, ka akvarelis ir Laimdoņa Grasmaņa, Latvijas Nacionālā un Dailes teātra ilggadējā skatuves glezniecības meistara, darbs. Tas reiz dāvināts aktierim Jānim Grantiņam dzimšanas dienā. To, ka tā ir dāvana, apliecina uzraksts ar zīmuli gleznas otrajā pusē: “b. Grantiņam balts”. Šobrīd nevienam gan nav ideju par vārda “balts” nozīmi. Jānis Grantiņš daudziem ir labi zināms kā Daniela Rēbusa lomas atveidotājs kinofilmā “Vella kalpi”. Viņš ir arī Barbas Amtmanes vectēvs, jo bija adoptējis viņas tēvu Jāni Amtmani — Teodora Amtmaņa mazdēlu.
Jaunie vēlas
mirdzošu skatuvi
Ar kādām izjūtām šobrīd senākā Nacionālā teātra aktieru paaudze brauc uz Valli? Voldemārs Šoriņš un Jānis Skanis “Staburagam” stāsta, ka te, “Zvanītāju Bukās”, ir teātra sākums, saknes. Viņu paaudzes aktieri Alfredu Amtmani dzīvē nav redzējuši, vien dzirdējuši ar viņu saistītās leģendas. “Bet, ja reiz ir iekāpts šajā dziesmā, ko par teātri sauc, ar savu mūžu kaut kā tos vārdiņus mēģinām rakstīt tālāk,” saka Voldemārs Šoriņš. Jokojot abi aktieri par sevi teic, ka varētu uzrakstīt grāmatu “Mākslai veltīgi ziedots mūžs.” “Esot Vallē, pārņem mistiska sajūta un vienlaikus notiek saplūšana ar skatītājiem, kas aktieriem liek apjaust, ka ir mīlēti, gaidīti. Pasākuma apmeklētāji redz mūs, aktierus, kā daļu no sabiedrības, mēs nestāvam uz skatuves dēļiem, neskatāmies kaut kur pāri,” turpina Jānis Skanis. “Rīgā dzeju no skatuves neviens vairs nerunā, nav kas klausās, bet te, Vallē, cilvēki asarām acīs baudīja Lāsmas Kugrēnas lasīto. Acīmredzot šovi — dejošana, dziedāšana un citas izdarības ar zvaigznēm — sāk apnikt, cilvēki vēlas saturu.” Vai arī turpmākos gadus šis 5. augusta pasākums Vallē paliks nemainīgs? Voldemārs Šoriņš teic, ka, iespējams, tas varētu kļūt modernāks, ar skatuvi, prožektoru gaismām un videoekrānu, kas jaunajai aktieru paaudzei būs pieņemami. Mainās teātris, lugās vairāk ienāk ārējais — spožums, mirdzums, kas nomāc iepriekš būtisko — sirdi, garu un dvēseli.
Mainās arī skatītājs, un jaunie vēlas, lai skatuve mirdz. Jānis Skanis atceras Valles sarīkojumu pirmsākumu pirms 31 gada. “Tikšanos ar skatītājiem “Zvanītāju Bukās” aizsāka režisors Alfrēds Jaunušāns un teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš. Tas bija notikums, jo nebija tik daudz televīzijas, video, tā cilvēkiem bija vienīgā iespēja tik tuvu satikt aktieri. Mūsdienās, kad vasarā vai katrā Latvijas malā notiek kāds kultūras pasākums, uz Valli brauc tie, kuriem ir vajadzīgas šīs sajūtas. Ar varu te nevienu nedzen.” ◆
