Kokneses novada svētkos apmeklētāju uzmanību piesaistīja Viļa un Marijas Kļaviņu piedāvātā maizītes cepšana un šmakovkas nobaudīšana. Turklāt pašbrūvētā darīšanas pēdējo posmu varēja vērot turpat parka koku pavēnī novietotajā kandžas dzenamajā aparātā.
Pirmo kukulīti izdomā mazbērni
Kamēr zem brāgas pilnās kannas kuras uguns, ko ik pa laikam papildina ar jaunu malkas pagali, un pa caurulītēm grādīgā dzira pa lāsītei vien nonāk traukā, ar Vili parunājam par dzīvi un darbu. Par to, kā klājas Breša zemniekiem Latvijas laukos — Stāmerienas pagastā.
“Iet tautās iesākām pirms gadiem sešiem. Sākotnēji tālāk nebraucām, savā pusē rādījām un piedāvājām. Cilvēkiem iepatikās, sāka visur aicināt. Tiklīdz pasākuma afišā izlasa par šādu meistardarbnīcu, tā apmeklējums palielinās dažkārt par 40% vairāk, nekā ierasts. Tāds kā magnētiņš. Mums patīk satikt cilvēkus, sevi parādīt, uz citiem paskatīties. Pa visu Latviju braucam, esam bijuši visos kultūrvēsturiskajos novados,” stāsta Vilis Kļaviņš.
“Meistardarbnīcā” Viļa pārziņā ir kandžas aparāts, savukārt Marija piedāvā uz koka iesma uzcept uzraudzētu mīklu ugunskurā un silto, smaržojošo maizīti tūlīt notiesāt. “Ne katram iznācis maizi cept, īpaši jau bērniem tas bieži vien ir pirmais pašu ceptais kukulītis,” piebilst Marija. Pirmo kukulīti izdomājuši mazbērni. Svinēja dzimšanas dienu, un mazbērniem sanākuši ciemiņi — bariņš klases bērnu. “Cepa desiņas ugunskurā, bet par maz bija iegādājušies. Mēs tieši kurinājām maizes krāsni un gatavojām mīklu, tā jau uzraudzēta. Iedevu mīklas gabalu, sak, ejiet un gudrojiet. Pēc brīža bija klāt, ideja esot,” atceras Vilis. “Mājās rīkojot viesības, cepot gaļu vai šašliku, bērnus pie uguns klāt nelaiž — par tuvu. Bet te ir gari iesmi, un bērniem ir interesanti pašiem darboties.”
Ugunskura vietu bruģēja angļi
Pieprasījums pēc šīs, kā Vilis to sauc, “netradicionālās meistardarbnīcas” ir liels. Visur, kurp aicina, kurā katrā laikā aizbraukt nevarot, jo pašiem mājās ir saimniecība, lopiņi.
“Esam Breša zemnieki, bet tūrismā iesaistījāmies kopš 2000. gada. Ne tikai latvieši pie mums ciemojas, arī citu valstu tūristi — angļi, skoti, franči, itāļi, grieķi. Viņiem patīk, un mums ir interesanti, cita valoda, cita galda kultūra. Angļi man pat ugunskuram vietu taisīja — bruģēja ar akmeņiem pamatu. Ir sezonas, kad ļoti labi iet tieši ziemas mēnešos — Ziemassvētkos, gadumijā. Janvāris, februāris, marts ir klusie mēneši. Kad nāk pavasaris, sāk braukt bērnudārza bērni, skolēni, ģimenes ar bērniem. Jaunlaulātie brauc pēc ceremonijas, līdz sēsties pie galda vakarā, pie mums ir, ko darīt. Rīko nometnes, ir arī kempings. Bērni, jaunieši apmetas kempingā, mēs viņus ar produktiem apgādājam. Maksu no bērniem neprasām, viņi pastrādā — dārzu paravē vai siena zārdu sakrāmē.”
Saimniecībā ir 41 hektārs zemes, un savā laikā Kļaviņi izmēģinājuši visu. “Cukurbietes audzējām, ar graudaugiem noņēmāmies, bet nevarēja galus savilkt. Bija 30 slaucamu govju, pienu nodevām “Rīgas piensaimniekam”, gāja labi, samaksa arī bija pieņemama, kamēr vienā brīdī pateica — paldies, jūsu produkcija vairs nav vajadzīga. Meklējām citu iespēju, kur nodot pienu, pamazām samazinājām govju skaitu, līdz palika tikai trīs slaucamās govis. Zemnieku saimniecībā ar 40 hektāriem neko nevar iesākt. Jā, tējiņas var audzēt, bet tas man īsti nevelk, tāpēc iesaistījāmies tūrismā.”
Lielās devās — posts, mazās — prieks
Vilis atzīst, ka bijis pirmais no “pionieriem”, kurš pa Saeimu “trobelējies”, lai cilvēki varētu tikt pie licencēm, kas Latvijā brīvi ļautu pašbrūvēto mājās darīt. PSRS laikā bija noliegts, ja tādu aparātu atrada mājās, tad trīs gadi bija garantēti bez tiesas lēmuma.
Kļaviņi dara arī mājas vīnu. Līdz sešām dažādām šķirnēm, pamatā ir ķiršu, upeņu, kazeņu vīns. Eksotiskākus vai neparastākus nemēģinot, izvēlas klasiskas vērtības. “Zinu, ka eksperimentējot taisa vīgriežu, ozolu un kādus tik vēl ne, tie, kas ar to noņemas, malači, lai dara, bet tas nav mans lauciņš, nav pie sirds. Uzskatu, ka nekā labāka par dabīgo sulu vīnam nevar būt. Viss lielās devās ir posts un inde, mazās — zāles un iepriecinājums,” spriež Vilis. “Diemžēl daudzi to nesaprot. Līdz 1940. gadam Latvijā vēl bija dzeršanas kultūra, bet ienāca slāvi ar savām graņonkām — slīpētajām glāzēm, kad mazākā doza bija 100 gramu un lielākā 200 gramu, un, neizdzerot tukšu, piedāvātāju apvaino… “Dzimtenīti” vai šmakovku kādreiz lietoja reizi, divas gadā. Pamatā bija vīni, kad nāca lielās talkas — alus. Bija darba alus, ar ko slāpes veldzēja strādājot, bet darbdienas beigās galdā līdz ar ēdieniem un dzērieniem lika stiprāku alu. Varbūt mēslu talkā saimnieks izcēla kādu pudeli brandavīna. Bet mūsu laikos līdz talkas vietai neesi ticis, jau talciniekam puslitrs brandavīna krūtīs. Paņem pie saimnieka vēl kādu glāzi alus, un kārtībā — guļ slīpi blakus cūkai.”
Naudu grib, strādāt — neparko!
Latvijas lauki tukšojas, arī Stāmeriena nav izņēmums. Entuziasti un patrioti palikuši, daudzi čaklie, gudrie, kultūras cilvēki ir aizbraukuši, un paliek arvien mazāk, aizbrauc. “Laukos daudzās mājās tikai vecas tantiņas, bērni — lielajās pilsētās vai ārzemēs, atpakaļ neatgriežas — tāda ir Latvijas lauku skumjā īstenība. Stāmerienas pagastā bijām ap 2000, tagad esam 1100 cilvēku, puse ir projām, pamatā ārzemēs. Daļa palikušo tādi, ka vari viņam pēcpusē dakšu kātu nolauzt, bet pie darba nedabūsi! Atnāk, knapi kājās var nostāvēt, un saka: iedod paēst, trīs dienas neesmu ēdis. Labi, piesēdināšu pie galda, pabarošu, bet kūtī jāiztīra mēsli. Divās stundās tiksi galā, par to 15 eiro samaksāšu. Acis lielas un aizvainojums: “Kas es tev vergs?!” Saku: redzi taciņu? Tad tikpat ātri kā uz šo pusi, taisies uz to pusi! Ir tādi eksemplāri: aizbraucu uz veikalu rīta pusē, jau sēd ar pudeli pie stūra, vakarā braucu garām — joprojām sēd, bet jau cita pudele. Un visu dienu nosēdējis pie veikala. Un ko dara? Neko! Aiziet uz pagastu, uzsit kulaku galdā — esmu mazturīgais, man pienākas!”
Pat ja ir vēlme strādāt, izredzes atrast pastāvīgu, labi apmaksātu darbu uz vietas vai tuvējā apkaimē nav lielas. Stāmerienas pagastā nekādu ražotņu nav, darbs ir pagasta pārvaldē, skolā. “Gulbenē bija liela šūšanas firma, vāciešiem piederēja, kādus 15 gadus darbojās, bet janvārī aizgāja pa burbuli, 140 cilvēku bez darba palika. Tagad atvēra jaunu filiāli, bet darbs tajā tikai 40 cilvēkiem. Vēl Valmierā, Rīgā kaut ko var atrast. Kam ir kredīts bankā, tam cauri. Jo banka negaida, klauvē pie durvīm — raudi vai dziedi, jābrauc prom, jāstrādā, lai atdotu kredītu.”
Vajag tikai rakt
Sliktākos brīžus viegli atcerēties, bet kuri ir bijuši labākie, vieglākie brīži kopš saimniekošanas sākuma? “Teikšu tā: uz urrā man kā zemniekam nav bijis. Smagi un grūti iet, tas no vienas puses, bet no otras puses — ir interesanti. Jo, lai izdzīvotu, visu laiku kaut kas jādomā. Nevar sēdēt krāsnsaugšā un pīpīti sūkāt — šodien ir labi, rītā būs vēl labāk. Nē, nebūs, jo viss iet pamīšus — te augšā, te lejā. Ir kāpumi, kaut kas labi izdodas, kāds darījums, produkcija labi aiziet, bet nedrīkst atslābt ne minūti, tad ir kritums uz leju, un pakāpties atkal ir grūti, kabatas tukšas, ne tu kur tikt vari, ne kā izgrozīties. Tas nav tikai zemniekiem, tas ir cilvēkiem visā Latvijā. Gaida no vienas naudas līdz otrai. Ieej veikalā un rēķini, ko šodien var nopirkt, ko nevar. Un, redz, kas ir — tie, kam vēders pilns, nekad nesapratīs tos, kam tukšs. Ja paskatās uz mūsu gudrajām galvām — kā var pieņemt man likumus, ja nezina, kā es dzīvoju? Ja viņš tālāk par savu Rīgu neredz? Lai neņem ļaunā, bet tā tas ir. Paskatos raidījumu “1:1”, tur politiķi bieži gudri izrunājas, brīžiem žēl, ka nav tiešā vada, tad es šādus tādus jautājumus kungiem gribētu uzdot. Pret tām algām, ko viņi saņem, iebildumu nebūtu, tās pat varētu būt lielākas, taču pretim es kā Latvijas pilsonis, zemnieks gribu saņemt ko adekvātu. Ja tu tur esi, tev jābūt gudrai galvai, dod savas zināšanas, lai valstij, cilvēkiem ir labums. Lai kā iet, ir jāgrozās, jādomā un jāķepurojas. Kā teica Edgars Liepiņš — vajag tikai rakt! Ja sēdēsi mājās uz mūrīša un čīkstēsi, ka ļoti slikti un visa pasaule slikta, tad tā arī būs. Tādi čīkstētāji, kas ne ar ko nav mierā, ir visur. Tiklīdz paprasi: ko pats esi darījis, lai uzlabotu situāciju, tā pagriež muguru un nozūd.” ◆
