Pirmā šīgada darba nedēļa bija ļoti interesanta. Daudz darba un pārdomu par situāciju valstī un to, kā strādāt tālāk. Lielākā daļa sabiedrības šībrīža situāciju dēvē par krīzi. Es to saucu par pamatīgu kritienu, kas sācies jau pirms kāda laika. Nav tikai zināms, kad un kā mēs piezemēsimies.
Cilvēkiem naudas paliek arvien mazāk. To autoservisā izjūtam arī mēs. Meklējam iespēju remontēt lētāk, nezaudējot vecos klientus un piesaistot jaunus. Diemžēl cilvēki biežāk izvēlas cenu, nevis kvalitāti. Ja iespējams izvēlēties starp lētāku rezerves daļu, kura varbūt nekalpos tik ilgi, un kvalitatīvāku, bet dārgāku, izvēle visbiežāk ir par labu lētākajam variantam. Ja auto nedarbojas, mēģina remontēt paši vai garāžā pie kaimiņa.
Ir paradoksāla situācija: bezdarbs pieaug, taču sameklēt labu darbinieku joprojām ir visai grūti. Cilvēks atnāk, pusi dienas mēģina kaut ko darīt, bet pēc tam paziņo, ka vienkārši nevēlas strādāt, nevis, ka darbs bijis pārāk grūts. Diemžēl bieži vien trūkst arī zināšanu, jo automašīnas kļūst arvien sarežģītākas un bez speciālām zināšanām tās salabot nav iespējams. Laiki, kad varēja strādāt ar āmuru un skrūvgriezni, jau sen pagātnē.
Pagājušajā nedēļā autobraucējiem daudz problēmu sagādāja sals. Uz autoservisu mainīt degvielas filtrus devās lielākoties tie, kuru braucamie darbojas ar dīzeļdegvielu. Lielākās ķibeles radās tiem, kuri bija izmantojuši ne pārāk kvalitatīvu degvielu, kā arī tiem, kuri mēģina ekonomēt, filtrus lietojot pārāk ilgi. Kad auto bija kārtībā, varēja priecāties par skaisto sarmu un ziemu, kura pie mums pēdējos gados ir reta viešņa.
Protams, svarīga bija pāriešana uz jauno pievienotās vērtības nodokļa likmi. Mūsu datorspeciālisti strādāja pat 31. decembrī līdz pusnaktij, lai degvielas uzpildes stacijās Aizkrauklē un Neretā no 1. janvāra varētu lietot jauno likmi. Taču degvielas sadārdzinājumu klienti neizjuta — degvielas cena nemainījās, bet biznesa rentabilitāte gan. Savukārt kases aparātus pārprogrammēja nedēļas pirmajās darbdienās. Kamēr notika pārprogrammēšana, izmantojām kvītis.
Pārdomas raisīja finansējuma samazināšana iekšlietu struktūrām — policijai, ugunsdzēsējiem. Visvairāk tas ietekmēs operatīvo transportlīdzekļu izmantošanu.
Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš izteicis priekšlikumu veidot ceļu policijas kājnieku patruļas. Izklausās mazliet jocīgi, tomēr stacionārie policijas posteņi bīstamos ceļa posmos lietderību pierādīja vēl padomju laikos. Tie bija Ogrē, Aizkrauklē, pie dzelzceļa stacijas. Zinot, ka postenī kāds dežurē, lielākā daļa braucēju samazināja ātrumi, un vēlamais efekts bija panākts. Ja vieta ir bīstama, piebremzē kaut vai tāpēc, ka tur dežurē policists, kurš var sodīt. Tas ir lielisks profilakses līdzeklis. Turklāt mūsdienās ir pietiekami daudz dažādu tehnisko līdzekļu, ar kuriem reģistrēt tos, kuri nepakļaujas prasībai apstāties un mūk. Pie viņiem pēc tam inspektors var doties “mājas vizītē”.
Policijas darba kvalitāti daudz vairāk ietekmēs plānotais algu samazinājums. Pazīstu kādu inspektoru, kurš tiešām strādā “melnu muti”, viņam ir liela ģimene, bet algu samazināja par 100 latiem. Viņš tagad ir neziņā — kā dzīvot tālāk. Pieci cilvēki dzīvoja divistabu dzīvoklī un sāka celt māju. Tā gandrīz gatava, bet naudas vairs nav pat iztikšanai — jāmaksā kredīts. Nedēļas vidū biju Rīgā un redzēju skatu, kāds kopš 90. gadu sākuma jau bija piemirsts — lepnā BMW markas automašīnā brauca pieci jaunieši skūtām galvām. Tas jāņem vērā — jo vājāka paliek policija, jo aktuālākas kļūs “jumtošanas” problēmas. Ikdienā biežāk nāksies saskarties ar noziedzīgās pasaules spēka izpausmēm.
Savukārt ugunsdzēsējiem var pienākt mirklis, kad nebūs degvielas, lai brauktu dzēst liesmas. Drīz būs pavasaris, kūlas dedzināšanas laiks, un situācija kļūs īpaši bīstama. Nedod Dievs piedzīvot situāciju, kad cilvēks ar degvielas kannām iesteidzas ugunsdzēsēju depo un saka: “Man māja deg! Atnesu jums degvielu, brauciet dzēst!”. Situāciju varētu glābt vēl viena padomju laiku institūcija, kuru savlaik vieglu roku izputināja — brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Nauda jātaupa, taču arī šis ir veids, kā ietaupīt, tikai jāsameklē vīri, kuri grūtā brīdī gatavi citiem palīdzēt.
Nav saprotama valdības nostāja — citviet pasaulē krīzes situācijā nodokļus samazina, domā par dažādiem citiem atvieglojumiem. Ražošanas atbalstīšana ir vienīgais veids, kā “uzsildīt” ekonomiku. Diemžēl pie mums tos, kuri mēģina kaut ko darīt, izspiež kā citronus. Cilvēki brauks projām. Kāpēc mājās nebrauc pat tie, kuri svešumā palikuši bez darba? Tikai tāpēc, ka, pat uz laiku paliekot bez darba, viņi citā zemē jūtas labāk nekā pašu mājās. Tur par viņiem rūpējas valsts.
Ministru prezidents ieplānojis ministriju apvienošanu. Tie, kuriem iesildītie krēsli būs jāpamet, šobrīd cenšas pierādīt savu lietderību. Diemžēl tautai no viņu rosīšanās labāk nekļūst. Ierēdņu armija, kura tikai “smērē papīrus” un kontrolē viens otru, mums nav vajadzīga. Šobrīd vēlme strādāt ir zudusi. Ir tikai savstarpēji strīdi — kurš paliks, kurš būs pie “siles” un turpinās raust tūkstošus būtībā par nekā nedarīšanu. Ja vilciena mašīnistam maksā tūkstoti mēnesī — tas ir saprotams, bet kā var maksāt četrus tūkstošus kaut kādas padomes loceklim bez izglītības? Mašīnistam maksā par paveikto, par atbildību par kravu vai cilvēkiem. Par ko tūkstošus saņem padomes loceklis? Tūkstotis būtu jāsaņem arī ierindas policistam, kurš stājas pretī bruņotam noziedzniekam un riskē ar dzīvību.
Pēc visiem labi zināma scenārija rīkojas arī kultūras ministre Helēna Demakova. Tiklīdz prasa atbildību par šībrīža situācijā nejēdzīgiem miljonus vērtiem līgumiem, tā kaites lauž kaulus un jāsteidz pie ārsta pat uz Parīzi! Ne mums šobrīd vajadzīga koncertzāle, ne bibliotēka. Ar tukšu vēderu ne grāmatu var palasīt, ne uz koncertu aiziet. Bet līgumi noslēgti tik veikli, ka, tos laužot, valsts paliks zaudētājos.
