Tas bija 1941. gada 14. jūnijs — “melnā diena” mūsu tautas vēsturē. Tūkstošiem latviešu ģimeņu izveda no dzimtenes. Viņiem neviens neko nepaskaidroja. Pirms 69 gadiem šo traģēdiju piedzīvoja arī toreiz vienpadsmitgadīgā Milda Lejiņa no Sunākstes puses.
PSRS okupēja Latviju 1940. gada 17. jūnijā. Pēc gada sākās Latvijas iedzīvotāju deportācija. “Līdz padomju okupācijai dzīvojām ļoti labi. Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim bija izdevies valstī nostabilizēt ekonomiku. Zemnieki dzīvoja labi, neviens nekurnēja. Valstī valdīja labklājība, bija izaugsmes iespējas, mums nekā netrūka. Latvija plauka. Tik jaukus laikus vairs nekad neesmu piedzīvojusi, tādu valsts vadītāju kā Ulmanis nez vai Latvija vairs piedzīvos,” saka Milda Lejiņa.
Mildas kundzei bija 11 gadu, kad viņas ģimeni — vecākus, divas māsas, brāli un vecomāti — izveda uz Sibīriju. Mildas Lejiņas tēvs bija Pirmā pasaules kara dalībnieks, pēc tam piedalījies Brīvības cīņās un cīnījies arī pret sarkano armiju. “1941. gadā lielinieki par to atriebās ne tikai manam tēvam, bet visai ģimenei,” saka Mildas kundze.
Neziņā vairākas
dienas
Mildas Lejiņas dzimtajās mājās 14. jūnijā ieradās padomju armijas karavīri, neko nepaskaidrojot un piedraudot ar ieročiem, lika kāpt zirgu pajūgos, un sākās ceļš uz nezināmo. “Mums pat sarunāties neļāva. Kad vēlējos kaut ko vecākiem vaicāt, viens no karavīriem man ar ieroča stobru iedūra mugurā. No mājām līdzi ņemt gandrīz neko nedrīkstēja. Krievi tikai pateica: “Vaša vistavka končilas” (“Jūsu izstāde beigusies” — aut.). Krievi nespēja noticēt, ka Latvijā tik labi dzīvo, laikam uzskatīja, ka mēs izrādāmies,” atceras Lejiņas kundze. “Tad mūs nogādāja Krustpils dzelzceļa stacijā. Tur mēs neziņā pavadījām vairākas dienas. Domājām, ka mūs nošaus. Tad sākās cilvēku “lādēšana” vagonos. Ļaudis bija panikā. Vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. Atvadoties tēvs teica: “Droši vien vairs nesatiksimies.” Viņš saprata, kas notiek. Tā bija pēdējā reize, kad tēvu redzēju,” stāsta sirmā kundze. “Dzirdēju, kā pa vagonu jumtiem skrien cilvēki. Kāds no apsargiem pa logu iemeta avīzi, tajā bija rak-stīts, ka sācies karš.”
Vagonos mira cilvēki
Vilciens ik pa brīdim apstājās. Pa vagonu logiem redzējām armijas daļu pārvietošanos. “Pirmā pietura bija Krievijā, tur vilciens nostāvēja vairākas dienas. Joprojām nesapratām, kas notiek. Ak, Dievs, cik daudz cilvēku tur nomira, prātam neaptverami! Nevaru pateikt, cik ilgi mēs braucām, katrā ziņā ilgi,” stāsta Lejiņas kundze. “Ļoti gribējās dzert, bet tas nevienu nesatrauca. Pa ceļam vilciens piestāja, tad mums iedeva šķidru prosas putru vai kādu citu viru, normāli paēst no tās nevarēja.”
Paliek bez vecākiem
Pēc mēnešiem ilga “ceļojuma” pa Krieviju lopu vagons, kurā brauca arī Lejiņas kundze, piestāja netālu no Krasnojarskas, Berjozovkas sādžā. “Izlādēja” mūs no vagona, lielākā daļa bija slimi. Zāles neviens nedeva. Tādu tur nebija, tumsonīga tauta. Visi tikai skūpstīja krustiņus un ticēja dažādām pārdabiskām būtnēm, kas viņus izārstēs,” stāsta Lejiņas kundze.
Mildas Lejiņas māte zināja vairākas valodas. Pēc kāda laika viņu aizveda uz ciema padomi, kur vietējie komunistiskās partijas funkcionāri piedāvāja kļūt par ziņotāju. “Māte, protams, atteicās. Pēc dažām dienām atbrauca komisārs un māti nosūtīja uz lēģeri,” stāsta sirmā māmuļa. “Mēs palikām četri bērni. Vecākajai māsai toreiz bija trīspadsmit gadu, jaunākajai — septiņi, brālim desmit gadu,” stāsta Lejiņas kundze. “Vecāmāte, kura bija slima, tūlīt pēc ierašanās Sibīrijā nomira.”
Drausmīgs bads
Visiem izsūtītajiem bija jāstrādā kolhozā. “Arī mēs gājām darbā, katru rītu atnesa norīkojumu, kur jāstrādā. Ēst tikpat kā neko nedeva. Varējām tikai klētī graudus salasīt. Tos pa kluso nesām uz mājām, tur kāds vecs latviešu onkulis graudus starp divām rīvēm samala. Tad vārījām miltu putru,” atceras Mildas kundze. Maizi bērni neredzēja divus gadus. “Ēdām zāli un visu, ko varējām salasīt. No lauka līdzi neko nedrīkstēja ņemt, par to draudēja sods. Bads bija drausmīgs,” saka Milda Lejiņa.
Kukulis maizes uz četriem
Pēc diviem gadiem bērnus pārveda uz sovhozu. “Tur dzīve nedaudz uzlabojās. Dienā četriem deva kukuli maizes. Pēc neilga laika vecāko māsu par kalponi mājās pieņēma sovhoza direktors. Līdz ar to mūsu maizes deva palielinājās, kukulītis maizes tagad bija jādala trijiem,” stāsta Milda Lejiņa.
Sovhozā arī bija jāstrādā, gan ar traktoru jābrauc, gan citi darbi jādara.
Pēc laika jaunākos bērnus nosūtīja atpakaļ uz Latviju. “Bija rīkojums visus, kuri dzimuši pēc 1930. gada, nosūtīt atpakaļ uz mājām,” saka Lejiņas kundze.
Mātes stāsts
Pēc četriem gadiem Mildas Lejiņas māti atbrīvoja no lēģera, un viņa varēja atgriezties pie bērniem. “Pirms atbrīvošanas viņai lika parakstīties, ka par ieslodzījumā piedzīvoto nevienam nestāstīs,” saka Milda Lejiņa. “Mātei paveicās, viņa strādāja lēģera virtuvē. Ieslodzītajiem dota tik niecīga ēdiena deva, ka lielākā daļa no viņiem nomira badā. Virtuvē vārījuši viru no lopu kājām. Ieslodzītie, lai izdzīvotu, vārījuši ādas siksnas, cilvēki maizes kumosa dēļ bija gatavi nogalināt. Kad māte ieradās lēģerī, viņu brīdinājuši, lai izrauj zelta zobu, citādi kāds varot arī nogalēt. Visas labākās lietas, ko māte paņēma līdzi — segu, kādu drēbes gabalu — barakās nozaga,” mātes stāstīto atceras Mildas kundze. “Vakarā un no rīta mirušos aizveda uz taigu un tur pameta. Mirušie pirms aizvešanas izģērbti.”
Pēc sešiem gadiem mājās
Kad māte atgriezās, sovhoza direktors ieteica māsām aiziet uz ciema padomi un teikt, ka viņas dzimušas 1930. gadā. “Darījām, kā direktors lika. Ciema padomē iedeva izziņu, un vakarā direktors mūs pavadīja līdz vilcienam. Bet arī tad gludi negāja. Vagonu pārbaudīja krievu virsnieks, un tos bērnus, kuri izskatījās vecāki, izmeta no vagona,” stāsta Mildas kundze. “Mums ar māsu izdevās iekārtoties uz augšējām lāvām, tāpēc mūs neievēroja.” Katrā vagonā bija simt bērnu. Vilciens piestāja Maskavā. “Tur mazākos bērnus saģērba tīrās un jaunās drēbēs. Lai Rīgā viņi izskatītos kā no “paradīzes” atbraukuši,” atceras Lejiņas kundze.
1946. gada 7. novembrī Milda Lejiņa ieradās Rīgā. Tur sākumā bērnus ievietoja karantīnā. Pēc tam viņa varēja doties pie radiem uz Sunākstes pusi. Jaunākā māsa un brālis dzīvoja pie mātes māsas.
Otrā
izsūtīšana
Pēc kara sāka dibināt kolhozus, un Milda Lejiņa sāka strādāt par slaucēju. Dzīvoja pie krustvecākiem. Mildas kundze atceras arī 1949. gada izsūtījumu. “Manus krustvecākus 1949. gadā arī gribēja izsūtīt, viņiem toreiz bija ap astoņdesmit gadiem, tomēr apžēlojās un atļāva nomirt mājās,” saka Mildas kundze.
Tā arī Milda Lejiņa kolhozā par slaucēju strādāja līdz pensijai.
1957. gadā, pēc sešpadsmit gadiem, Latvijā atgriezās arī Mildas māte. Tēvs gan no Sibīrijas nepārnāca.
