“Lai gan ikdienā esmu sastapusies ar daudzām negācijām, taču reizēm gadās kāds pārsteigums, kurš rada prieku ilgākam laikam”, saka Lidija Dzenīte no Pļaviņām.
“Esmu otrās grupas invalīde ar kustību traucējumiem.
Pirmdien man vajadzēja ar pilsētas autobusu aizbraukt uz centru. Pie bijušās mūzikas skolas man bija jāizkāpj. Es to nevaru izdarīt tik ātri kā veseli cilvēki, turklāt autobusā ir diezgan augsts kāpslis. Parasti šādā situācijā autobusa vadītājs sēž un gaida, kamēr es izkāpšu. Bet ko šis? Teica — pagaidiet! Es jūs izcelšu! Un tā arī izdarīja. Kur vēl tā ir, ka kundzi cienījamos gados jauns puisis uz rokām nēsā?” puspajokam, pusnopietni saka Lidijas kundze.
Viņa noskaidrojusi, ka izpalīdzīgo autobusa vadītāju sauc Aleksejs, un saka viņam vissirsnīgāko paldies!
Uzklausīja Ināra Sudare
