Aizkraukles pagastā kopš 1984. gada — trīsdesmit gadu — darbojas deju kopa “Aizkrauklis”. Tā apkaimes ļaudīm bijusi vajadzīga un nozīmīga visu šo laiku. Paralēli darbam, ikdienas rūpēm un raizēm daudziem latviešiem līdzās ir deja. Tā ļauj aizmirsties un paver iespējas, paplašina redzesloku un neļauj “ierūsēt” ne miesai, ne garam. Jubilejas koncertu “Aizkrauklis” sniegs rīt, 13. decembrī, pulksten 19 pagasta kultūras namā.
Impulss — vēlme tikt uz svētkiem
Kolektīva dibinātāja un vienīgā vadītāja ir Inita Vilciņa, kuras dzimtā puse ir Balvi. Viņa, mācoties vidusskolas pēdējā klasē, guva pirmo deju skolotājas pieredzi — uzņēmās vadīt kolektīvu. “Tolaik liela daļa vadītāju bija amatieri, bez speciālas izglītības,” stāsta Inita Vilciņa. “Vēl mācoties vidusskolā, mammas vadītajam deju kolektīvam biju muzikālā pavadītāja,” piebilst pieredzējusī kolektīva vadītāja.
Pēc toreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta absolvēšanas 1981. gadā jaunā skolotāja atnāca strādāt uz Aizkraukli. “Studēju pedagoģiju, tomēr mana sirdslieta vienmēr bijusi deja. 1985. gadā bija gaidāmi Dziesmu un deju svētki, un 1984. gadā televīzijā rādīja ar svētkiem saistītu raidījumu ciklu. Vienā no tiem ieraudzīju deju “Jūra sauli vizināja”, ko pati biju dejojusi jauniešu deju kolektīvā, un man ļoti sagribējās piedalīties svētkos.” Vēlme un doma nepameta Initu, un jaunā skolotāja, kura jau bija iesaistījusies vietējā kultūras dzīvē — dziedāja pagasta sieviešu vokālajā ansamblī “Spīdala” —, devās pie toreizējās kluba vadītājas Aijas Melnes.
No kluba uz “Ņujorku” aizdejo
Izrādījās, ka arī Aija jau ilgāku lolojusi šādu ieceri. Viņa saaicināja vietējos aktīvākos ļaudis, liela daļa no viņiem bija kolhoza jaunie speciālisti, šoferīši. Iesaistījās arī pati kluba vadītāja un ansambļa “Spīdala” dziedātājas. Jaunizveidotajā kolektīvā retais bija dejojis tautas dejas, tāpēc bija jāsāk no nulles. Pēc mēģinājumiem, kas tolaik vēl notika vecajā klubā, uz mājām, tā saukto “Ņujorku”, daudzdzīvokļu māju pudurīti pagastā, deju kolektīva dalībnieki gāja dejodami un drīz vien pamatsoļus — teciņus, skrējienu, galopu — lēca, ka prieks bija skatīties.
“Mācījāmies visu dejas ābeci,” pasmaida Inita. “Februārī bija vietējā mēroga skate, tajā nodejojām “Muškadrilli” un “Piebaldzēnus” un dabūjām “biļeti” uz svētkiem.
Līdz 1985. gada Dziesmu un deju svētkiem vidējās paaudzes deju kopas svētkos dejoja modernās dejas, bet tajā gadā pirmo reizi šiem kolektīviem bija tautas deju programma. Tajā laikā vidējās paaudzes un senioru deju kopu bija maz, visi kopā pat nepiepildījām laukumu.”
Nosaukumu iegūst, sasniedzot “pilngadību”
Pie nosaukuma “Aizkrauklis” kolektīvs tika, kļūstot “pilngadīgs”, pēc astoņpadsmit darbības gadiem. Kādreiz Aizkrauklis ir bijis personvārds, vārdadiena svinama 21. jūlijā. Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” Aizkraukles pils valdnieks bija Aizkrauklis un ar savu vienīgo meitu Spīdalu dzīvoja pilī Daugavas krastā. “Tas bija laiks, kad Stučka ieguva Aizkraukles vārdu, un mums šķita būtiski to ciešāk sasaistīt ar īsto Aizkraukli. Kolektīvā dejo arī Aizkraukles puses ļaudis — no Skrīveriem, Jaunjelgavas, Sērenes,” stāsta vadītāja.
Pēc 23 darbības gadiem, 2007. gadā, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Aizkrauklis” “sašķēlās”. “Izveidojām senioru deju kolektīvu, lai uz svētkiem tiktu arī tie, kuri vidējās paaudzes dejas nespēj izdejot. Dažs 60 gados ir jestrāks un spējīgāks dejot nekā jaunāks, tas atkarīgs no veselības. Senioriem arī ir foršas dejas, svētki un pasākumi. Ik gadu notiek senioru deju kopu salidojums. Senioru dejām ir cits raksturs, tehniski nav tik sarežģītas, ātras. Mūsu kolektīvā dejo arī vairāki seniori, kuriem ir pāri septiņdesmit,” teic Inita.
Trīs īpaši braucieni
Trīsdesmit pastāvēšanas gados dejots, piedzīvots un redzēts daudz. Kolektīvam īpaši atmiņā palikuši trīs braucieni uz festivāliem. Deju kopas viesošanās Armēnijā pēc tur notikušas spēcīgas zemestrīces — tukšas mājas, sienas saplaisājušas, cilvēku nav. Savādas izjūtas. Brauciens uz Horvātiju, kur tikko bija beidzies karš. “Braucām pa ceļu, abpus tam — nožogojumi ar uzrakstiem “Mīnēts”. Ložu un granātu sacaurumotas mājas,” atceras Inita Vilciņa.
Kādreiz braucieniem bija atbalstītāji, tagad tos finansē paši. Tas ir dārgi, arī Dziesmu svētki pašam dalībniekam izmaksā krietnu summu. Turklāt vidējās paaudzes kolektīvā tas varbūt īpaši jūtams, jo lielākoties ģimenē dejo abi, tāpēc izdevumi jārēķina dubultā.
Ļauj iepazīt ikdienu
Viens no kuriozākajiem braucieniem bijis uz festivālu mazā kalnu ciemā Rumānijā. “Ciematā jutāmies kā atgriezušies pagātnē, sešdesmitajos gados. Kultūras nams bija gluži kā vecās padomjlaika filmās. Mūs ļoti sirsnīgi uzņēma,” atceras vadītāja. “Dzīvojām ģimenēs, izrādījās, pirms tam ciematā pat rīkoja konkursu, kuras ģimenes drīkstēs uzņemt dalībniekus. Festivāla atklāšanas gājienā devāmies pa galveno ielu, kas veda apkārt kūtīm.”
Pārsteidzis arī festivāls Francijā. Tur pusstundas vai stundas nobīde pēc norunātā laika ir norma. Pirmajā dienā atklāšanas koncertā sāka stipri līt, un pasākumu pārcēla uz nākamo dienu. Izbrīnu radīja tas, ka nākamajā dienā koncertā ieradās vēl vairāk skatītāju. Latviešiem lietus parasti nav šķērslis, un tā dēļ atcelt koncertu ir neiedomājami.
Ārzemju pieredze vērtīga ne tikai tādēļ, ka var redzēt citu tautu mākslu. Kolektīvam jāpiepūlas, jāgatavo koncertprogramma, ne tikai atsevišķs priekšnesums. Slodze ir lielāka, bet arī gandarījums liels. “Aizbraucot vienkārši ekskursijā, valsti redz no ārpuses, bet festivā-lā — kā izskatās no iekšpuses. Un tas ir pilnīgi citādi. Saprotot, kāda ir ikdiena, priekšstats par valsti un cilvēkiem kļūst patiesāks,” domā Inita.
Aizmirstas viss
Gadu gaitā kolektīvam izveidojušās kopīgas tradīcijas. “Deju laukumā katram kolektīvam ir savs kvadrātiņš, kurā dejot, un tā vidū ir atzīme — pumpa —, pēc kā orientēties. Arī katrai skatuvei vidu apzīmē pumpa. Tā ir svarīgākā vieta deju laukumā. Dzimšanas dienā, kamēr apdziedam un apsveicam jubilāru, viņš stāv uz pumpas,” stāsta vadītāja. Reizi gadā, parasti vasaras otrajā pusē, “Aizkrauklis” dodas ekskursijā vai arī pie kāda kopas dalībnieka ciemos — “nometnē”. Ir gan darbs, gan izklaide, palīdz paveikt kādu darbu, piemēram, vienugad atjaunoja pagrabu, citā reizē stādīja kociņus, ko nu kur vajag padarīt. Otrās dienas rītos parasti kopīgi cep pankūkas. Ziemassvētku pasākums tradicionāli ir apvienots ar jaunpienākušo dejotāju uzņemšanu pamatsastāvā. “Viņi kārto simboliskus eksāmenus, tiek pārbaudīti teorijā un praksē. Mūsu senioru kolektīvam pievienojās sešdesmitgadīgs kungs, kurš nekad mūžā nebija dejojis tautas dejas. Iemācījās un dejo! Kā pats atzīst — tagad citām acīm raugās uz tautas dejām. Mēģinājumā aizmirsti pilnīgi visu — mājas, darbu, problēmas, esi kā citā pasaulē, kur eksistē tikai mūzika un deja.”
Vizītkarte
VĀRDS: “Aizkrauklis”.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukles pagasts,
1984. gada decembris.
Adrese:
Aizkraukles pagasta kultūras nams.
VADĪTĀJA UN DIBINĀTĀJA: Inita Vilciņa.
DEJOJUŠI FESTIVĀLOS:
Armēnijā, Ungārijā, Lietuvā, Horvātijā, Austrijā, Rumānijā, Francijā, Čehijā, Polijā, Itālijā, Holandē, Turcijā.
REZULTĀTI SKATĒ:
2013. gadā vidējās paaudzes deju kolektīvs E grupā un se-
nioru deju kolektīvs F grupā ieguva I pakāpes diplomu.
DEJOTĀJI:
kopš tā izveidošanas dienas kolektīvā joprojām dejo
astoņi cilvēki.
Viedokļi
Mārīte NOvicka,
dejo 26 sezonas
— Dejot ir dzīvot. Vajag tikai iesākt un atmest būs grūti. Bez tautas dejas, kas nozīmē mēģinājumus, tikšanos ar daudziem dažādiem cilvēkiem, tuvākus un tālākus ceļojumus, atbalstu grūtos brīžos un daudz ko citu, dzīve būtu daudz pelēkāka. Labestīgs, iedvesmojošs “magnētiņš” ir mūsu vadītāja. “Aizkrauklī” dejojam abi ar vīru, manuprāt, kopīgs vaļasprieks ģimeni tikai stiprina. Ļauj abiem izbaudīt un kopīgi izdzīvot tautas dejas dāvātos skaistos brīžus.
Ingars Gulbis,
deju kolektīvā “Aizkrauklis” dejo ilgāk kā 25 gadus
— Nevar būt tikai darbs un mājas, vajag arī kaut ko priekam. Mēģinājumos, koncertos, festivālos satiekot labus cilvēkus, tas rodas. Vai tas, ka šāda darbošanās rada prieku, nav pietiekams iemesls, lai dejotu? Un, protams, viss atkarīgs no meitenēm! Mūsu kolektīvā viņas ir lieliskas!
