Jānis Zirnītis Skrīveru novada piensaimniecībā “Veczemitāni”, kuru pārņēma no tēva, četros gados stabili “nostājies uz savām kājām” un visu saimniecībā nopelnīto tūlīt liek lietā tās attīstībai. Jānis ir apņēmības pilns govju skaitu tuvākajā laikā dubultot. Vēl tikai jāpabeidz betonēt kūts grīdu, jāierīko mēslu transportieris un pienavads.
Labs izslaukums stimulē
Tēva saimniecībā bijis vien desmit govju, un nopietnai saimniekošanai tāda skaita ir par maz. Pāris kilometru no Skrīveru centra noskatīta padomju laikā celta ferma. Pirms tam kādi darboņi fermas saimniecei piedāvāja nopirkt kūtī esošās metāla konstrukcijas. Tad ēka pārvērstos par graustu. Tagad, pateicoties tālredzīgai domāšanai, vecajā kūtī atgriezusies dzīvība. Darāmā vēl daudz — jānomaina jumts, logi, no jauna jāierīko elektroinstalācija.
Bet jau tagad kūtī ir vieta 20 govīm, septiņpadsmit telēm. Arī izslaukums ir labs — ap piecām tonnām piena no govs gadā. Tas stimulē saimniecību paplašināt. Liels atbalsts ir sava laukapstrādes tehnika un zeme, kur izaudzēt barību govīm. Šogad iegādāts zāles pļāvējs, bet līdz ar saimniecības virzību augšup jūtams, ka, piemēram, traktors vairs nespēj izdarīt tik daudz, cik vajadzētu, un arkls kļuvis par smagu. Arī siena prese jāiegādājas divreiz jaudīgāka.
Lētāk nozīmē
ilgāk
Jautāju, kāpēc Jānis nepiesakās lauksaimnieku atbalsta projektiem. Viņš atbild: “Kam man liekas galvassāpes!” Arī bankas kļuvušas ļoti piesardzīgas. Agrāk mājas un zemes iegādei deva desmitiem tūkstošu latu, pat ķīlu neprasot, bet tagad, krīzes laikā, vien pusotra tūkstoša sola atvēlēt.
Parēķināsim, cik laika un naudas prasītu, piemēram, kūts grīdas betonēšana, “izlaižot” to caur projektu — firmai, kura gan veiktu būvdarbus daudz ātrāk, būtu jāmaksā 4 tūkstoši latu. No tiem projektā atgūtu pusi naudas. Savukārt, betonējot saviem spēkiem, pagāja visa vasara, bet tēriņš — 2 tūkstoši latu.
Darba bijis daudz. Vietām grīdā bijušas ierīkotas pusotru metru dziļas šahtas, tajās gadiem bija krājušies mēsli, un bija vajadzīgi divi mēneši, lai šīs šahtas iztīrītu un aizbērtu. Vēl jāierīko dzirdinātavas un betona grīdai jāuzklāj gumijas paklāji.
Jaunajā kūtī būs vieta 73 lopiem — 50 slaucamajām govīm un 23 telēm. Lopus te varēs laist nākamajā pavasarī, līdz tam jāierīko mēslu transportieris, kas būtiski atvieglos ikdienas darbu. Arī barošana būs daudz ērtāka, jo plašākās telpās varēs izmantot tehniku pašreizējā roku darba vietā. Kūts daļu, kur lopi mīt pašlaik, pielāgos graudu un citas lopbarības glabāšanai.
Prakse Vācijā
Pirms ķerties pie tik vērienīga darba, viss tika rūpīgi pārdomāts. 34 gadus vecais saimnieks, līdzīgi kā viņa draugs Krapes pusē, uzskata: ir divas iespējas — kaut ko darīt šeit vai doties strādāt uz ārzemēm. Ja reiz nav aizbraukuši, jāstrādā tepat.
Otrs būtisks jautājums ir, strādājot kūtī, pavadītais laiks un par to saņemtā nauda. Kopjot pašreizējo lopu skaitu, nav vērts algot kaut vienu strādnieku, bet saimniecības paplašināšana ļautu gan nopelnīt, gan paliktu pāri nauda vienam vai diviem strādniekiem. Arī saimniekam pašam būtu daudz vairāk laika, piemēram, lauku darbiem un atpūtai. Tagad, lai kaut kur tālāk aizbrauktu, pasauli redzētu, nav laika. Daudz roku darba, kaut vai piena aparātu mazgāšana. Turpretī pienavadu izmazgātu automātiski. Mēslu tīrīšana tagad aizņem stundu, ar transportieri tās būtu minūtes. Kādu laiku Jānis kā strādnieks pieredzi guvis saimniecībā Vācijā, un tur kāds 75 gadus vecs zemnieks viens pats ticis galā ar 35 govju slaukšanu. Līdz tam Skrīveros, Jānis teic, vēl jāaug.
Vai divreiz lielākam skaitam lopu pietiks barības, ko izaudzē apkārtējos laukos? Šobrīd zemes vēl pietiekot. Rezerves variants Jānim ir radinieces 30 hektāru turpat Skrīveru novadā, ko pašlaik nomā “Aizkraukle A”. No kaimiņiem bijuši piedāvājumi ņemt ap 20 hektāru tepat netālu, bet, lai paspētu kūti remontēt un lauku apstrādāt, laika nepietiek.
