Dažādu ziedu smaržu bagātais jūnijs ir aizkrauklietes Sandras Krūmiņas jubilejas mēnesis, un šoreiz jubileja ir īpaša ar apaļo gadu skaitli.
Pacientu “zelta stunda”
Sandru Krūmiņu daudzi pazīst kā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīdzi, viņa ir mediķe otrajā paaudzē — mamma Vera Dindone par medicīnas māsu akūtajā medicīnā nostrādāja 47 gadus. Sandra savā darbā aizvadījusi 36 gadus. Pēc Rīgas 4. medicīnas skolas beigšanas, kuru viņa absolvēja ar sarkano diplomu jeb tikai ar teicamām atzīmēm, Aizkraukles brigāde ir bijusi pirmā un vienīgā darbavieta, strādājot pusotru, divas slodzes un laiku pa laikam piedzīvojot satraucošas reorganizācijas. Darbs “ātrās palīdzības” mediķiem vienmēr ir bijis saspringts, un viņa to raksturo šādi: “Uz viena pleca sēž sargeņģelis, aizmugurē — prokurora ēna”, jo tieši no mediķu lēmuma un rīcības atkarīga pacientu dzīvība un veselība. Pacientu “zelta stunda” ir laiks pēc smagām traumām, kad izšķirošas ir tieši pirmās sešdesmit minūtes. “Ārsti reanimatologi, kuri ik dienu glābj pacientu dzīvību, ir ļoti zinoši un profesionālākie medicīnas jomas pārstāvji,” uzskata jubilāre.
Eksāmens reizi gadā
Sandra uzaugusi Koknesē, ko arvien sauc par Latvijas sirdsvietu. “Pēc Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas beigšanas gribēju iestāties Medicīnas institūtā, taču iestājeksāmenos ķīmijā nesaņēmu augstāko vērtējumu — piecnieku, lai gan biju tuvu tam. Sāku strādāt, ģimenē 48 gadu vecumā nomira tēvs. Viņš bija mežsaimniecības inženieris, Latvijas meža patriots. Tēva un viņa audzēkņu stādītās tūjas pie Kokneses vidusskolas zaļo joprojām,” stāsta jubilāre.
Kādēļ darba gaitas medicīnā pirms dažiem gadiem pārtrauktas? “Pret sevi esmu paškritiska, jāprot uz sevi paskatīties no malas,” saka Sandra Krūmiņa. “Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija pārmaiņas, prasības auga, notika regulāras stingras pārbaudes, un tas viss neļāva ieslīgt rutīnā. Ikdienā bija jāapgūst ļoti daudz tehniskas informācijas, jāveic daudz jaunu manipulāciju. Pēdējos desmit gadus reizi gadā vajadzēja kārtot eksāmenu. Darbs “ātrajos” paliek arvien grūtāks, traumatisms — lielāks, īpaši bērnu vidū. Prieks, ka mums piebiedrojās jauni kolēģi, ar kuriem bija laba sadarbība. Tomēr kādēļ gan neizmantot iespēju doties izdienas pensijā, ja liktenis to dod. Medicīnā turpina strādāt trīs manas kolēģes, vārda māsas, viņas vienmēr pieminu ar siltu pateicību.”
Kalpo ar dziedāšanu
Par vokālo ansambli “Spīdala”, kurā dziedāts vairāk nekā 30 gadu, Sandrai Krūmiņai ir vislabākās un vissiltākās atmiņas, īpaša pateicība ansambļa vadītājai Janīnai Zolotorenko. Noslēdzot sezonu, vienmēr ar muzikāliem sveicieniem sirsnīgi tika sumināti visi tā gada jubilāri. Ansamblī Sandra vairs nedzied, sakot, ka visam savs laiks un kārtējo reizi uz sevi jāprot paskatīties no malas. Ar dziedāšanu viņa turpina kalpot Aizkraukles katoļu baznīcas vokālajā grupā, kur dievkalpojumos dziedāts jau 23 gadus, dažkārt arī pēc smagām dežūrām “ātrajos”. “Tas man ir ļoti vajadzīgs. Kādreiz izpildījām arī gregoriskos dziedājumus, kas man ir tuvi sirdij, lai gan tie ir diezgan sarežģīti. Man patīk teiciens, tulkots no latīņu valodas: “Kas labi dzied, lūdzas divkārši”, bet uzsvars ir uz vārda “labi”. Prieks, ka tagad dievkalpojumos skan īstas ērģeles,” saka jubilāre. “Tēvs bija muzikāls un dzīvespriecīgs, dziedāja Kokneses korī un spēlēja mutes harmonikas, muzikāli bijuši arī tēva radi. Brālēns, kurš ir skaistos gados, joprojām dzied Kokneses korī.”
Muzikāls ir arī Sandras vīrs Alfons, un dažkārt pasākumos viņa spēlētās ģitāras pavadījumā abi sniedz nelielu priekšnesumu. Sandra teic, ka ir vīra bekvokāliste.
“Kopā esam 15 gadus, savulaik iepazināmies 23. februārī, kādreizējā armijas dienā. Visskaistākā dāvana reiz man bija vīra vecākās mazmeitas, toreiz vēl pusaudzes, vārdi: “Cik labi, ka man ir trešā ome!”” atceras jubilāre.
Uzdāvina sev kursus
Sandrai Krūmiņai savas dzimšanas dienas plašā lokā nepatīk svinēt, tādēļ tās tiek aizvadītas ģimenes, tuvāko radu, draugu lokā un apmeklējot Svēto misi Aizkraukles katoļu baznīcā. Visoriģinālākais apsveikums šajā dzimšanas dienā bijis kāds telefona zvans ar uzrunu: “Kā tev nav kauna! Es tevi pazīstu no divdesmit gadu vecuma!” “Sākumā nesapratu, neatpazinu, kas zvana, un nodomāju, ko gan es tādu esmu izdarījusi?” stāsta Sandra Krūmiņa. “Tikai pēc tam atpazinu. Man sacīja — kā tev nav kauna ieiet tādā gadu skaitlī! Dzīvē man ir ļoti paveicies ar kolēģiem, draugiem. Šajā jubilejā patīkamu pārsteigumu sagādāja divas bijušās kolēģes, uzdāvinot lielu ziedu pušķi, bet svarīgākais ir, ka tevi jubilejā atceras. Kā jebkuram cilvēkam, arī man ir savas labās un sliktās puses, labas un sliktas situācijas. Ja es nebūtu tik kategoriska, varbūt attiecības ar citiem cilvēkiem būtu veidojušās daudz labāk. Varbūt laika gaitā ar paskarbu vārdu kādu esmu aizvainojusi, bet ceru, ka liela naida nav. Ja ir gadījies kāds konflikts, cenšos izrunāt, bet, ja nesanāk, paeju maliņā.”
Iepriekšējā apaļajā jubilejā Sandra Krūmiņa sev uzdāvināja masiera un kosmetologa kursus, tomēr ikdienā šajā jomā nepraktizē, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kam ar to jāpelna. “Man ļoti patika pats mācību process, ar iegūtajām zināšanām varu palīdzēt veselības, pašsajūtas uzlabošanā gan sev, gan tuvākajiem cilvēkiem,” viņa saka.
Kamēr nebija ārkārtas situācijas, Sandra Aizkraukles seniorēm palīdzēja, vadot vingrošanas nodarbības: “Ja cilvēks atbilstīgi savām kaitēm vairāk kustas, vingro, rodas lielāks pozitīvisms un veiksmes, laimes hormoni.”
Lidmašīnā iesper zibens
Jubilārei ļoti patīk grāmatas, teātris, lielformāta kinoseansi un ceļošana, tie ir viņas vaļasprieki. Sentimentāla romantiķe ar humora izjūtu, kas tic pasakām — tā Sandra Krūmiņa sevi raksturo interneta vietnē draugiem.lv. “Tāda arī esmu,” viņa apstiprina. Tur lasāmas arī viņas dzejas rindas. Viņa teic, ka raksta savam priekam, savulaik kolēģiem jubilejās tapušie veltījuma dzejoļi ir sakrāti mazā zaļā blociņā samta vāciņos.
“Kad atveru jaunu, interesantu grāmatu, tie ir svētki,” viņa saka. “Mammai grāmatas bija lielā cieņā, un arī man mājās tās aizņem daudz vietas. Esmu arī cītīga Aizkraukles bibliotēkas lasītāja.”
Sešas, septiņas reizes gadā Sandra ceļo pa Latviju, izmantojot tūrisma firmu pakalpojumus, kā arī kopā ar Aizkraukles senioriem, jo Latvijā ir daudz skaistu vietu, ko apmeklēt. “Daudzi ceļo pa ārzemēm, bet laiks iepazīt arī dzimto Latviju!” viņa saka. Savulaik skaisti bijuši koncertceļojumi, kurus organizēja kādreizējais Aizkraukles pagasta kultūras nama vadītājs Vilis Stakle. Būts arī Sibīrijā, Sanktpēterburgā, Maskavā. Kopā ar kādreizējo skolotāju kori braukts koncertceļojumos uz Vāciju. Ar tūrisma firmu starpniecību viņa bijusi Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Slovēnijā, Francijā, Austrijā, Polijā, Ukrainā, Lietuvā, Igaunijā. Pagājušajā gadā radās iespēja aizbraukt uz Briseli un tikties ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri, par ko viņa ir ļoti pateicīga Aizkraukles pensionāru biedrības vadītājai Rutai Plūmei — Aizkraukles sociālajā centrā ar Inesi Vaideri bija noorganizēta tikšanās. “Kādreiz Sibīrijas ceļojumā lidmašīnā iespēra zibens, tādēļ baidījos lidot uz Briseli, tomēr bailes pārvarēju un mājās atgriezos ar skaistiem, saviļņojošiem iespaidiem. Ļoti augstu vērtēju Ineses Vaideres un Sandras Kalnietes darbu, Latviju Eiropas Parlamentā pārstāv gudri, zinoši cilvēki un arī apveltīti ar labu humora izjūtu. Šis ceļojums man bija laba dāvana.”
Arī ceļojumi, kurus Sandra uzdāvina pati sev, ir lieliskas dāvanas, kas iepriecina daudzus gadus. ◆
