Ledus pie Pļaviņām arvien vairāk atgādina blīvu sniega putru, taču stingrākos ledus gabalus pašā piekrastē vēl izmanto zemledus makšķernieki, lai vilktu pēdējos lomus. Divus šādus pārgalvjus “Staburags” sastapa pie Pļaviņu vidusskolas ēkas.
Ledus pie Pļaviņām arvien vairāk atgādina blīvu sniega putru, taču stingrākos ledus gabalus pašā piekrastē vēl izmanto zemledus makšķernieki, lai vilktu pēdējos lomus. Divus šādus pārgalvjus “Staburags” sastapa pie Pļaviņu vidusskolas ēkas.
Viens no vīriem — pļaviņietis Juris Vepriks — stāsta, ka ledus ir ļoti nedrošs. Tikai pie paša krasta tas vēl esot biezs un izturot cilvēka svaru. Daugavas spēcīgā straume ledu izkausējusi un padarījusi nedrošu. Arvien biežāk redzamas kaijas, palu laika priekšvēstneses.
Zivis gan ķeroties slikti. Ziemas sākumā lomā bijuši lielākoties sīki asarīši, bet tagad varot izvilkt tikai pa kādam plicītim. Prāvākas zivis gadoties ļoti reti.
— Labākajām zvejas vietām jau nevarēja piekļūt, — tā Juris Vepriks. — Pirms sala upē bija daudz vižņu. Tie sablīvējās un sasala vienā gabalā. Dažviet vižņu krāvumi bija tik biezi, ka tiem ar urbi nemaz nevarēja izurbties cauri. Lielākus lomus varēja vilkt vienīgi iepretim Pļaviņu vidusskolai un kultūras namam. Nu klāt pavasaris, un ziemas cope beigusies. Būs jāgaida, kamēr norims palu ūdeņi un varēs makšķerēt ar pludiņmakšķeri. Makšķerēju lielākoties no krasta.
Kamēr Veprika kungs stāsta, kā šoziem veicies, kāds vīrs, uzvilcis košu glābšanas vesti, raitā solī dodas uz Daugavas otru krastu. Ledus jau vairākus metrus no krasta šķiet ļoti nedrošs. Tajā vietumis redzami vaļēja ūdens laukumi. Saruna uz brīdi pārtrūkst, līdz pārgalvis tomēr laimīgi pazūd pretējā krasta krūmos. — Paveicās, — spriež makšķernieks.
