Aleksandrs Smirnovs dzimis Rīgā, pirms aptuveni desmit gadiem apprecējies un pārcēlies dzīvot uz Aizkraukli. Tagad jau vairākus mēnešus viņš dzīvo un strādā Jaunjelgavā. Vairāk nekā desmit gadu Aleksandrs nodarbojas ar motosportu. Viņš piedalījies daudzās sacensībās Latvijā, kurās ieguvis arī godalgotas vietas. Jau vairākus gadus Aleksandrs startē Latvijas alternatīvās motosporta asociācijas (LAMA) sacīkstēs.
Tā kā ar Aleksandru esam pazīstami, sarunājoties iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Kā lēciens ar
izpletni
— Kā radās interese par motosportu?
— Par tehniku interesējos jau no bērnības. Kad sāku mācīties skolā, dzīvoju Rīgā, un tur toreiz ļoti populārs bija bērnu un jauniešu motoklubs “Zelta mopēds”. Bet diemžēl paspēju tajā tikai iestāties. Tieši tolaik sākās Padomju Savienības sabrukums, daudziem sporta klubiem finansiālā atbalsta nebija, un “Zelta mopēds” beidza savu darbību, līdz ar to zuda arī manas iespējas trenēties. Tad varēju tikai kopā ar draugiem ar mopēdiem vai motocikliem pa pagalmiem vizināties.
— Cik gados sāki nodarboties?
— Deviņpadsmit gadu vecumā nopirku savu pirmo enduro klases motociklu. Pāris reižu aizbraucu uz trasi, sapratu, ka ar to “nav aršana”, un pēc mēneša iegādājos krosa motociklu. Aptuveni mēnesi pabraukāju pa trasi, nokārtoju nepieciešamos dokumentus un licenci, sāku piedalīties sacensībās.
— Kāpēc tieši motosports, nevis kāds cits no tehniskajiem sportaveidiem?
— Esmu izmēģinājis arī citus tehniskos sportaveidus. Draugam bija autokrosa mašīna, ar to esmu pabraucis, tāpat esmu mēģinājis braukt arī ar bagiju, bet tas nerada tādu efektu. Man tas šķita garlaicīgi. Braukt ar automašīnu man ātri apnika, to var darīt pāris stundu, bet ar moci var braukt un braukt, pat līdz spēku izsīkumam. Motokrosā esmu braucis arī divnieku ekipāžā par kantētāju. Arī tas ir interesanti, bet līdz galam mani “nepaņēma”, kaut kā pietrūka. Esot kantētājam, ir sajūta, ka tu pats īsti nekontrolē situāciju, nespēj to ietekmēt, negribas būt atkarīgam no cita lēmumiem. Sēžot “blaķenē”, neesi pārliecināts — pilots trāpīs vai netrāpīs, “lidosim” vai “nelidosim”. Neviens no šiem sportaveidiem nespēja dot tādu adrenalīna devu kā solo motokross. Mototrasē gūtais adrenalīns laikam nav aizvietojams ne ar ko citu, varbūt vienīgi ar lēcienu ar izpletni.
— Vai piedalies arī ziemas krosā?
— Kopš sāku braukt sacīkstēs, vienmēr esmu piedalījies arī ziemas sacensībās. Motokross notiek visās sezonās, sagatavoju braucamo atbilstoši sezonai un dodos trasē. Esmu piedalījies arī skijoringā gan kā pilots, gan uz slēpēm stāvējis.
Trīs gadus pēc kārtas trešais
— Kādi ir tavi lielākie sasniegumi?
— Jau pēc diviem trim gadiem, kad sāku piedalīties sacensībās, izdevās gūt panākumus — katrā ziņā biju pirmajā piecniekā. Ievērojamākie — trīs gadus pēc kārtas, no 2007. līdz 2009. gadam, LAMA rīkotajās sacensībās gada kopvērtējumā biju trešajā vietā.
Tomēr par savu lielāko sasniegumu uzskatu 2008. gada sezonas atklāšanas sacensībās Raunā. Tajās piedalījās vairāk kā deviņdesmit sportistu. Pēc kvalifikācijas mūs sadalīja divās grupās — spēcīgāko un vājāko. Es iekļuvu stiprāko grupā un abos braucienos starp spēcīgākajiem biju pirmais. Tās bija neaprakstāmas izjūtas — vairāk par četrdesmit motocikliem uz starta, divās rindās, to vienkārši nevar izstāstīt.
Motokross ir arī laimes spēle, tajā svarīgi ir ne tikai tas, cik labs tev motocikls, bet arī dažādi sīkumi, piemēram, kā izdevies starts vai vienkārši veiksme.
— Vai neesi vēlējies piedalīties Latvijas Motosporta federācijas (LMF) rīkotajās sacensībās?
— Nav atšķirības starp LMF un LAMA rīkotajām sacensībām. LMF vienīgi ir lielākas prasības, un to daļēji atbalsta valsts, bet LAMA ir privātā iniacitīva. Un tie sportisti, kas startē LAMA sacensībās, nav sliktāki par tiem, kas brauc LMF. LAMA dalībniekiem nav iespēju iekļūt Latvijas izlasē, bet, lai startētu LMF, ir jābūt ļoti labiem atbalstītājiem vai bagātiem vecākiem, tur piedalās profesionāļi, kas ar to pelna naudu un dzīvo tikai sportam.
No Rīgas uz
Aizkraukli
— Esi dzimis Rīgā. Kā nokļuvi Aizkrauklē?
— Esmu rīdzinieks, pēc skolas beigšanas iepazinos ar nākamo sievu, viņa bija no Aizkraukles, apprecējāmies, tad pieteicās mazais. Pirms desmit gadiem par saprātīgu cenu Rīgā nopirkt dzīvokli studentam, kurš tikko absolvējis skolu, nebija iespējams. Vienistabas dzīvoklis maksāja ap 30 000 latu, īrēt arī negribējām. Tāpēc nolēmām pārcelties uz Aizkraukli, te arī piedzima dēls. Aizkrauklē turpināju nodarboties ar motosportu, biju viens no Aizkraukles motokluba “MK Aizkraukle” dibinātājiem.
— Vai motoklubs vēl darbojas?
— Nu jau kādu laiku nedarbojas. Liela daļa entuziastu, kas tajā bija, tagad ir ārzemēs vai strādā Rīgā. Es arī divus gadus biju aizbraucis no Latvijas.
Lai klubs darbotos, tam nepieciešams finansējums, bet arī to aizvien grūtāk bija dabūt. Daži vēl esam palikuši, darbojamies individuāli, trīs puiši no Skrīveriem tagad startē Ogres klubā. Arī es pārsvarā trenējos Ogres trasē, bet sacensībās piedalos individuāli. Ogrē ir izveidota ļoti laba trase bijušajā poligonā, kur kādreiz notika ekskavatoristu un buldozeristu apmācība.
— Vai motosports ir dārgs sportaveids?
— Lēts tas noteikti nav. Nevarēšu gan atbildēt, cik tas izmaksā gadā vai kādā citā laika periodā, jo daudz kas atkarīgs no tā, kā veicies. Ja motocikls nelūst, tad ieguldījumi ir mazāki. Protams, jāņem vērā obligātie izdevumi, piemēram, noteikti jāmaina eļļa, ķēdes, zobrati un citas lietas, kas vienkārši nolietojas. Lielākie izdevumi, kopā rēķinot, ir par eļļu. Jāpērk arī speciāls ekipējums — zābaki, bruņas, forma.
— Vai tevi kāds atbalsta?
— Nē, visus ar sacensībām saistītos izdevumus maksāju no savas kabatas. Man nav arī mehāniķu vai palīgu. Moci startam sagatavoju pats. Tagad atrast kādu atbalstītāju ir gandrīz neiespējami. Kādreiz, kad darbojos “MK Aizkraukle”, mums bija atbalstītāji. Tagad esam trakie vientuļnieki.
Trauslākais ir
atslēgas kauls
— Vai bijušas arī traumas?
— Protams. Nevar teikt, ka ļoti daudz esmu lauzis kaulus, bet roku pirksti ir bieži lauzti, tāpat vairākas reizes lauzti arī pleci. Trauslākais cilvēkam ir atslēgas kauls, arī tas man vairākas reizes ir lūzis. Neskaitu sasitumus un citas nopietnākas un nenopietnākas traumas. Motokross ir sportaveids, kas ātri vien iemāca pareizi krist.
Dēls tēva pēdās
neiet
— Sacensības parasti ir sestdienās vai svētdienās. Vai tev vispār ir brīvdienas?
— Nav tik traki. Sacensības notiek katru otro nedēļu. Braukšana man ir kā atpūta, tā ka nevaru sūdzēties. Pietiek laika gan atpūtai, gan darbam, gan tuviniekiem. Man arī darbs saistīts ar tehniku, strādāju servisā Jaunjelgavā. Jāatzīst gan, ka man labāk man patīk “ķimerēties” ar močiem, nevis ar mašīnām. Bet diemžēl motociklu salīdzinoši ir ļoti maz.
— Dēlam ir desmit gadu. Vai domā arī viņu iesaistīt motosportā?
— Pirms pieciem gadiem tāda doma bija, pat nopirku viņam motociklu. Kādu pusgadu trenējāmies, bet tad kādā treniņā viņš ļoti neveiksmīgi krita un stipri sasitās. Nekādu lūzumu vai nopietnu traumu gan nebija, bet kopš tā laika dēlu uz motocikla vairs nevaru uzsēdināt. Tomēr uz sacensībām kopā ar mani viņš brauc un atbalsta mani. Viņš tagad ir aizrāvies ar BMX un Aizkrauklē bieži nodarbojas šim sportaveidam paredzētajā laukumā pie Aizkraukles 1. vidusskolas.
