Ogu un sēņu lasīšana rit pilnā sparā, un, kā ik gadu, arī šoreiz uzplaiksnījušas bažas un neapmierinātība par nodokli tiem iedzīvotājiem, kuri tādā veidā papildina ģimenes budžetu. Valsts ieņēmumu dienests (VID) steidz atgādināt, ka ienākuma nodoklis ogu un sēņu lasītājiem patiešām ir jāmaksā, bet tikai tiem, kuri šādi nopelnījuši vairāk kā 2000 latu.
Pārējie var nereģistrēties kā saimnieciskās darbības veicēji. Taču arī viņiem ir jāveic uzskaite par gūtajiem ienākumiem, norādot tos Valsts ieņēmumu dienestā.
Apsveicami, ka visās lietās un vietās cenšamies ieviest kārtību, bet tramdīt kārtējo reizi sāk mazās “zivis”, kuras diezin vai paliks bagātas ogojot kā savulaik politiķis Andris Šķēle ar puķītēm. Joprojām klaji nekaunīgi miljoni iet secen valsts kasei, un ierēdņi tam nespēj izsekot līdzi. Vai tiešām valsts tērēs naudu un darbinieku resursus, lai kontrolētu katru mežā gājēju — ir viņš uzrādījis patiesos ieņēmumus vai nav? Cik daudz cilvēki šādā veidā nopelnījuši, varētu noskaidrot pēc dabas velšu uzpircēju sniegtajām ziņām, kas viņiem kā reģistrētiem saimnieciskās darbības veicējiem būtu jāsniedz. Būtu labi, ja vismaz šajā ziņā VID spētu ieviest kārtību, bet pagaidām gan jūtams, ka līdz tam ir tālu, jo nekādi “papīri” starp pircēju un pārdevēju ogu un sēņu iepirkšanas punktos lielākoties netiek kārtoti.
Šajā nodokļu iekasēšanas ažiotāžā kārtējo reizi tiek aizmirsts cilvēks un ne jau tas turīgākais. Ogošana un sēņošana vasarā ir labs veids, kā daudziem papildināt savu maciņu saturu, īpaši laukos dzīvojošajiem, kur darba iespēju ir maz. Sava prieka pēc vien cilvēki šai nodarbei nepievēršas, un nopelnītais nebūt nav “viegla” nauda, jo ir jābūt lielai izturībai, lai vasaras karstumā salīcis vāktu ogas.
“Vasarā vismaz reizi cenšos aizbraukt ciemos uz savu dzimto pagastu Latgalē un vienmēr esmu pārsteigta — neviena “zildeguņa” pie vietējā veikala. Izrādās, visi mežā lasa ogas! Tas ir laiks, kad cilvēki reāli var tikt pie naudas un kaut uz brīdi “aizmirst” grādīgos dzērienus,” kādā sarunā atzina paziņa. Esmu dzirdējusi ogojot nopelnīto dēvējam par “skolas naudu”, jo tikai tā daļa Latvijas ģimeņu var sagatavot bērnus skolai. Pieņemsim, ka cilvēks ogojot vai sēņojot arī nopelna 2000 latu. Ja tie ir vienīgie viņa ienākumi, tad, sadalot uz pārējiem mēnešiem, nekas daudz jau neiznāk. Ja valsts nespēj iedzīvotājiem nodrošināt darbu, tad nevajag censties atņemt to, ko viņi sūri grūti paši pratuši sagādāt.
