Aizkraukles virsmežniecības inženiere Ingrīda Berga ir sieviete, kura izvēlējusies grūto mežsaimnieces profesiju.
Aizkraukles virsmežniecības inženiere Ingrīda Berga ir sieviete, kura izvēlējusies grūto mežsaimnieces profesiju. Viņa sevi uzskata par stipru sievieti, jo tikai tādas var dzīvot laukos un strādāt mežā.
Turpina dzimtas tradīciju
–– Kāpēc izvēlējāties mežkopes profesiju?
–– Kaut arī esmu dzimusi rīdziniece, mans vectēvs bija mežsargs. Arī visi mātes brāļi un krusttēvi, mans brālis strādāja mežā. Gandrīz visi dzimtas vīrieši vienmēr bijuši mežkopji. Tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka arī es par tādu kļuvu. Šī profesija man ir tuva kopš bērnības. Kopā ar citiem ģimenes locekļiem kopu jaunaudzes, dežurēju ugunsnovērošanas torņos. Skolas brīvlaikā palīdzēju izcirtumos dedzināt zarus. Sagatavojot cirsmas, vienmēr vajadzēja kādus “mazos”, kuri skraida pa izcirtumu un dasto sīkās eglītes. Vēlāk, vasaras brīvlaikos, pamazām apguvu daudzas profesionālās iemaņas, kuras arī tagad, strādājot mežā, lieti noder.
–– Jūsu tēvs un māte arī bija mežsaimnieki?
–– Mani vecāki izvēlējās citu ceļu un strādāja ķīmijas rūpnīcā Olainē. Viņus vairāk interesēja modernās tehnoloģijas un ķīmijas zinātne, taču es vēlējos atgriezties pie dabas.
Par spīti vecākiem
–– Vai vecāki pret jūsu izvēli neiebilda?
–– Viņiem tas nepatika. Māte vēlējās, lai Latvijas Universitātē studēju bioloģiju. Taču nespēju iedomāties sevi preparējam sliekas vai pētām kādas citas būtnes. Tēvs gribēja, lai es kļūtu ārste. Reiz aizgāju uz anatomikumu, man no redzētā palika slikta dūša, un es gandrīz paģību. Kas tas par ārstu, kurš, redzot kādu cita cilvēka problēmu, zaudē samaņu!
Pati vēlējos kaut ko lielu, varenu, paliekošu. Un kas gan var būt labāks par skaistu šalcošu mežu? Uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti aizgāju spītības dēļ. Turklāt studenti to uzskata par labāko pasaulē, kurā nebūt nav tik viegli iekļūt. Olaines vidusskolu, kurā mācījos līdz tam, biju pabeigusi ar sudraba medaļu, un man vajadzēja tikai sekmīgi nokārtot vienu iestājeksāmenu.
–– Kā nokļuvāt šajā pusē?
–– Meža fakultātē mācījos ar toreizējās Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības nosūtījumu. Tā varēja iegūt labu stipendiju, kas arī tajos laikos nebija mazsvarīgi. Taču tad, kad augstskolu pabeidzu, brīvas darbavietas Jaunjelgavas MRS nebija. Varēju strādāt Taurkalnes mežniecībā.
Jauno mežsargu ciemats
–– Kādā amatā?
–– Pirmos divus mēnešus biju grāmatvede, pēc tam mežziņa vietniece. Taču tad valstī sākās pārmaiņas, arī mežsaimniecībā. Mūsu mežniecībā bija daudz jaunu cilvēku, kuri tikko sāka savu darba dzīvi, veidoja ģimenes, audzināja bērnus. Mežzinis bija jauns, tāds pats arī vietnieks, un arī mežsargi bija gados jauni. Vietējie teica, ka veidojam jaunu mežsargu ciematu, kaut gan gandrīz visi dzīvojām lielajā mežniecības mājā.
— Arī jūsu ģimene bija jauna?
— Protams! Pēc kārtējās reformas bija iespēja kādu brīdi strādāt virsmežniecībā, taču tad mūsu ģimeni “apciemoja stārķis”. Kad varēju atsākt strādāt, atkal bija brīva vieta Taurkalnes mežniecībā. Taču šī ceļošana gan no vienas vietas uz otru, gan no viena amata uz citu mani tikai norūdīja un darīja stiprāku. Turklāt to es uzskatu par priekšrocību. Es zinu darba apstākļus, gan strādājot mežā, gan birojā, un varu labāk saprast cilvēkus, kuri veic to vai citu darbu.
Pieaug platības
un atbildība
–– Strādājot augstākā amatā, arī atbildība ir lielāka. Vai jūs tā nebaida?
–– Nē. Jāapgūst tikai jaunākās prasības un jāiemācās tās vienkāršiem vārdiem izskaidrot pārējiem. Satrauc kas cits. Vienam cilvēkam uzticētās platības ir tik lielas, ka nav iespējams iegaumēt katru koku un krūmu, kā to kādreiz spēja vecie mežsargi. Šobrīd ir pat tā, ka nemaz nav iespējams pazīt visus meža īpašniekus. Turklāt zūd personīgais kontakts, jo daļa meža īpašnieku dzīvo Rīgā, citi ārzemēs un tikai daļa ir vietējie. Taču tieši viņi ir visaktīvākie sava īpašuma kopēji un vairāk domā par to, lai kas vērtīgs paliktu nākamajām paaudzēm. Tāpēc viņi vai katru nedēļu iegriežas mežniecībā, lai uzzinātu, vai nav kas jauns un noderīgs.
–– Vai šīs saiknes zaudēšana traucē mežsaimniecībā?
–– Ne vienmēr. Šobrīd mainās meža apsaimniekošanas formas. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvo uz vietas, mežs ir pastāvīgu ienākumu avots. Tāpēc viņu darbs ir rūpīgāks un godprātīgāks. Šie cilvēki daudz rūpīgāk pārdomā, ko un kā cirst, pārdzīvo par katru aļņa nograuzto kociņu, par katru bebru applūdināto meža pleķīti. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri vienreiz ierodas mežā ar zāģi, paņem maksimāli iespējamo peļņu un pazūd gandrīz vai nezināmā virzienā. Viņi zina, ka ar laiku mežs tik un tā ataugs. Tiesa gan, tam nebūs tādas kvalitātes, kā tad, ja to atbilstoši koptu. Par tādām platībām, kurās skaista meža vietā paliek krūmājs ar nīkuļojošiem kociņiem, sāp sirds. Šobrīd mežniecības darbinieku lielākā problēma ir pārliecināt meža īpašniekus vairāk domāt par nākotni.
Dzīvē laimējies
–– Vai viegli saglabāt sievišķību, strādājot vīriešu kolektīvā?
–– Nav problēmu. Nozarē kopumā šobrīd izveidojusies situācija, ka akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” strādā lielākoties vīrieši, toties Valsts meža dienestam, kam ir vairāk konsultatīva funkcija, “vaibsti” kļūst arvien sievišķīgāki.
Ja kolektīvā ir sievietes, vīrieši ir daudz uzmanīgāki un cenšas būt pieklājīgi. Arī sievietes cenšas būt pēc iespējas sievišķīgākas, jo abas puses vēlas patikt viena otrai. Bija pat tāds brīdis, kad šķita, ka kolēģi vīrieši tevi uz rokām nēsā, taču šobrīd tā vairs nav.
Iespējams, man dzīvē laimējies strādāt kopā ar sirsnīgiem kolēģiem. Arī augstskolas kursā vairākums bija puišu. Man vienmēr paticis būt kopā ar jaukiem vīriešiem, uz kuriem var paļauties.
“Cīnās” ar vīru
–– Vai jums “pielipuši” arī vīriešiem raksturīgie vaļasprieki –– medības un makšķerēšana?
–– Makšķerēšana mani tik ļoti nesaista. Dažkārt uz upmalu dodos kopā ar saviem dēliem. Es nevaru ilgi nosēdēt vienā vietā, īpaši tad, ja šķietami nekas nenotiek. Toties medības gan ir viens no maniem mīļākajiem vaļaspriekiem. Bija laiks, kad medībās gāju gandrīz katru sestdienu un ar vīru “cīnījāmies”, kurš paliks mājās pie bērniem, jo arī viņš ir kaislīgs mednieks. Tagad bērni paaugušies un paši iet līdzi medībās. Taču, iespējams, darba slodzes dēļ medības vairs nesniedz gaidīto atpūtu un gribas palikt mājās, lai pievērstos kādam sievišķīgākam vaļaspriekam. Ja visu nedēļu esi skrējis pa mežu kā suns, brīvdienās to vairs negribas.
Taču medības nav tikai zvēru meklēšana medījuma iegūšanai. Tā ir iespēja būt kopā ar esošajiem un bijušajiem kolēģiem jautrā, nepiespiestā atmosfērā, pajokot, uzzināt daudz jauna un interesanta, kas ikdienas steigā paslīdējis garām.
Iemācies arī sevi pažēlot un nemēģini “pārpeldēt” katru bebru appludināto grāvi, bet meklē sausākus un ērtākus apkārtceļus.
Iztiek bez ieroča
–– Vai nav žēl pacelt ieroci un izšaut?
–– Esmu medniece, taču medībās nekad neeju ar ieroci. Izņēmums ir vienīgi vilku medības, kad tas bieži vien nepieciešams drošības dēļ.
Tajā brīdī, kad jāpaceļ ierocis un jāizšauj, es tiešām iedomājos skaistās un mazliet skumjās dzīvnieka acis. Diezin vai es varētu izšaut. Iespējams, tas ir arī mātes instinkta dēļ. Arī tad, kad mednieki priecājas par iegūto trofeju, es vispirms iztēlē redzu dzīvnieku, un man viņa kļūst žēl.
Reiz kādās medībās aci pret aci nācās sastapties ar lielu mežakuili. Tad gan nožēloju, ka man nav līdzi ieroča, jo tobrīd es būtu šāvusi no bailēm.
Taču tas nenozīmē, ka mums mājās nav medību trofeju. Ir gan skaisti brieža ragi, gan krāšņa vilkāda. Tās ir vīra medību trofejas, ar ko mēs ģimenē lepojamies.
Ja mednieks ir gudrs un saudzē dabu, viņš rūpīgi iepazīs gan dzīvniekus, gan apvidu, kurā medī, un gādās par to, lai mežā būtu pēc iespējas vairāk skaistu un veselīgu dzīvnieku.
Arī bērniem mācu saskatīt un novērtēt šīs bagātības, būt uzmanīgiem un saudzīgiem dabas vērotājiem. Mēs dzīvojam meža ielokā, un dzīvnieki nāk gandrīz vai pagalmā. Varam tikai priecāties par šo krāšņumu.
Meklē dabas bagātības
–– Ko vēl gūstat medībās?
–– Daudz pozitīvu emociju, vērojot dabas skaistumu. Saullēkts un saulriets vien ir tā vērts, lai to sagaidītu mežā. Katru dienu šie mirkļi ir citādi, taču vienmēr skaisti un neatkārtojami krāsu un skaņu bagātības dēļ. Katra rasā piemirkusī smilga vai zirnekļatīkls, apsarmojis egles zariņš ir kā mazs mākslas darbs, tikai tas jāmāk saskatīt un novērtēt.
Laukos dzīvo tikai stiprie
–– Un kā ar sievišķīgajiem vaļaspriekiem?
–– Patīk adīt, lasīt labas grāmatas par filozofiju un dzīves jēgu, par sieviešu grūto likteni. Īpaši patīk skandināvu literatūra, kurā dominē stiprās sievietes tēls.
–– Vai sevi uzskatāt par stipru sievieti?
–– Jā. Lai gan mēdzu teikt, ka man acis ir “slapjā vietā” un dažkārt varu raudāt par šķietamiem niekiem. Taču man dzīvē daudz ko nācies pārdzīvot un zinu, ka ar vājiem cilvēkiem tā nenotiek. Dieviņš zina, kam var sūtīt pārbaudījumus.
Turklāt dzīve laukos, īpaši mežā, ir domāta tikai stiprajiem cilvēkiem. Vājie jau sen pārcēlušies uz pilsētām vai aizbraukuši strādāt uz Īriju. Ja tu gribi dzīvot, nevis eksistēt, jāiemācās pacelties pāri nolemtībai. Vājš cilvēks to nespēj.
Ceļo kopā ar draudzenēm
–– Vai patīk doties ceļojumos?
–– Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt. Vislabprātāk ceļoju pa valstīm ap Vidusjūru, jo tur ir siltāks. Kūrortos gan man gulšņāt nepatīk. Labāk doties uz Itāliju, Francijas dienvidiem, Spāniju. Gribētos aizbraukt uz Portugāli un redzēt okeānu, Spānijā dzirdēt īstu flamenko, redzēt Madridi. Ceļoju kopā ar draudzenēm, jo dzīvē vajadzīgi mirkļi, kad cilvēkiem, kuri dzīvo kopā, jāatpūšas vienam no otra. Mans vīrs reizēm saka: “Viņa tā raujas, tā raujas projām, lai saprastu, cik mājās ir labi.” Tāpēc viņš atbalsta manus ceļojumus.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ingrīda Berga.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1968. gada 30. aprīlis, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Universitāti, vides zinību un pārvaldes maģistre.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles virsmežniecības mežsaimniecības konsultante.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Aivalds, strādā a. s. “Latvijas valsts meži”, dēli Oskars un Valters, meita Katrīna.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
