Ir brīži, kad priekšroku dodam plēsīgo zivju copei ar dzīvo zivtiņu, nevis spiningu. Īpaši vasaras vidū un brīdī, kad teju, teju uzsals pirmais ledus.
Der sēdēšana
vienā vietā
Vasarā lielāka izmēra līdakas, kā likums, uzturas biezos zāļu puduros. Savulaik cītīgi nodarbojos ar zemūdens šaušanu, bet bieži vien arī ziņkārības pēc tāpat bez “stroķa” peldēju gar zāļu kantīm un vēroju zemūdens pasauli. Interesanti bija salīdzināt rītus ar vakariem, arī laika apstākļus. Piemēram, saulainās dienās līdakas praktiski nekur nebija manāmas. Ja kādu arī varēja kaut kur ieraudzīt, tad pa kādu spraugu dziļi zālēs.
Agri no rītiem, kad saule vēl nav izripojusi virs horizonta, līdakas no zālēm izbāzušas tikai savus kaulainos purnus un guļ sastingušas kā pagales. Viņas pat nebaidās, kad garām nopeldi tajā pašā ātrumā kā sākumā, kad esam pārmijuši acu skatienus. Bet, tiklīdz citādi pakustinu roku, kāju vai ķermeni (vai, piemēram, samazini peldējuma ātrumu), tā no vietas, kur nekustīgi gulēja zaļsvārce, paliek tikai duļķu mākonis un tukša vieta. Pavisam cita lieta, kad debesis nomākušās un šādi laika apstākļi ir nemainīgi visu dienu. Redzamība zem ūdens, protams, pasliktinās, bet līdakas vairāk samanāmas klajumos, un nav svarīgi, vai tas ir vasaras vidus vai rudens. Turklāt tās ir pārsvarā lēnā kustībā un, cik izdevies novērot, salīdzinoši maz pilnībā stāv uz vietas. Tieši tāpēc izskaidrojams, ka līdaku copei ar dzīvo zivtiņu der “izsēdēšanas” variants, jo, ja vieta jau pazīstama, tad dienā, kad apmācies, noteikti kādā brīdī nostrādās. Vēl labāk, ja izdodas atrast palielu klajumu, kas no visām pusēm ieskauts zālēm vai zāļu puduriem. Šādas vietas ir ļoti perspektīvas, jo, stāvot vienā vietā un lieki nekustoties vai nepārbraucot ar laivu, var netraucēti “apstrādāt” veselu rajonu.
Jo vieglāk atrast
mazās, jo sliktāk
ķersies lielās
Copi “uz dzīvo” visbiežāk izmantoju ezeros. Protams, lielākā problēma ir sagādāt kvalitatīvas pareizā izmēra mazās zivtiņas, kas barošanās laikā mēdz nolīst dziļi zālienos, kur vieglāk noslēpties. Te vietā ir tiešs un precīzs teiciens — jo vieglāk noķert dzīvās zivtiņas, jo grūtāk būs atrast līdakas, un otrādi. Tā kā ezeros visbiežāk cope notiek no laivām, tad, braucot un pētot iespējamo vietu, izvēlos rajonu, kur varu nedaudz iebarot mazās zivtiņas un, lai ekonomētu jau tā īso rudens dienu, uzreiz arī iemest līdaku makšķeri. Lielas priekšrocības ir tiem, kam zināmi karūsu dīķi, — tur ar smeļamo maiļu tīkliņu var zibenīgi tikt pie kārotajām zivtelēm. Protams, kāds tūlīt teiks, ka tā var tikt pie maza izmēra karūsiņām, bet pareizais lielums iegūstams tikai ar makšķeri, un bieži vien tas ir pailgs process. Tas tik daudz neattiecas uz rudens copi kā uz vasaras, jo jāatceras, ka līdakas, tāpat kā visas zivis šajā gadalaikā, cenšas maksimāli daudz baroties, lai uzkrātu ziemai nepieciešamo tauku daudzumu. Tomēr iesaku ar karūsiņām būt uzmanīgiem, jo, pirms dodamies uz copi, derētu padomāt, vai izvēlētajā ūdenskrātuvē karūsiņas vispār dzīvo. Ja to tur nav, var gadīties visādi, jo līdakām vislabāk garšo tās, ar kurām viņas barojušās līdz šim.
Kā piemēru var nosaukt labi zināmo Vitkopu ūdenskrātuvi Ogres novadā. Tur bieži gadās karūsas ap kilogramu, bet nelielo ir stipri mazāk nekā raudiņu un īpaši plicēnu. Šajā ūdenskrātuvē kā ziemā, tā vasarā līdakas un zandarti vislabāk ķeras tieši uz plicēniem. Ziemā pieredzētas interesantas situācijas, kad raudiņas nāk bez problēmām, bet līdakas tās neņem ne traks, taču, tiklīdz izdodas izzvejot kādu pličuku un uzsēdināt uz ūdas, tā līdakas cope nav ilgi jāgaida.
Mailītes ar rīvmaizi
Dzīvo zivtiņu iebarošanai smalkmaizīšu veikalā nopērku rīvmaizi, copes veikalā paciņu raudu barības, visu sajaucu, samitrinu un vienā vietā iemetu divas apelsīna lieluma bumbiņas, kas, atsitoties pret ūdeni, zibenīgi izšķīst, izveidojot barības mākoni. Parasti pirmās atsaucas ap trīs centimetriem lielās ezera mailītes. To “kņadošanās” ap vēl nesamirkušo barību atsauc arī citas baltās zivis. Neizkustinot laivu, šādi iebaroju divās trīs vietās. Mazo ķeršanai ņemu piecus sešus metrus garu bezriņķu makšķeri, kurai piesienu mājās sagatavotu un uzsietu saiviņu. Pludiņa celtspēja ne vairāk par gramu, pavadiņa — 0,06 milimetri un āķītis — 18. numurs.
Šad tad nākas izmantot arī smagākus pludiņus, jo bieži vien mailīšu bars sarodas tik liels, ka līdz raudiņām un pličukiem ēsmas tārpiņš nemaz nepaspēj nogrimt. Šādos gadījumos ēsmu var viltīgi pamest nedaudz tālāk no iebarotās vietas, lai pēc šādas darbības, nogaidot pāris sekunžu, visu sistēmu ar mazo tārpiņu lēnām uzvilktu uz iebarotās vietas. Līdaku makšķerēšanai ar dzīvo zivtiņu man sagatavoti divi fīdera kāti ar testu līdz 75 gramiem un 3,60 — 3,90 metru garumu. Kāpēc tieši fīderi? Manuprāt, tie ir kā radīti ne vien gruntsmakšķerēšanai, bet arī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu. Stingrs kāts un elastīga spicīte ļauj izdarīt tālus metienus, neriskējot, ka mazā zivtiņa var norauties no āķa. Turklāt, pievelkot plēsoņu pie laivas, pateicoties lokanajai spicei, nav jābaidās, ka tā varētu pārlūzt.
Laupījumu
ņem pa vidu
Ir divu veidu makšķerēšana ar dzīvo zivtiņu, un katrai ir nelielas, taču gana būtiskas atšķirības. Vienā gadījumā ēsmu var kabināt sistēmā, kas “aplikta” ar vismaz diviem āķiem. Vai liekam vienžubura, divžubura jeb trīsžubura āķus, protams, ir katra makšķernieka paša ziņā. Taču ar šādi iekabinātu dzīvo ēsmu jāņem vērā, ka ilgi dzīvot tā nespēs un vairāk būs domāta lēnai velcēšanai ar vairākām pīppauzēm. Maksimāli tālu iemetam, jo to pieļauj sistēmas dzelžainais mazās zivtiņas satvēriens. Mirkli nogaidot un uztinot auklu uz spoles, sākam zivtiņu vizināt pa ezeru. Šādam variantam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, zivtiņai ir dabiska smarža, otrkārt, tā var “apmakšķerēt” lielākas teritorijas. Treškārt, tā kā zivtiņa “nolipināta” ar āķiem, tad praktiski jau pirmajā copes brīdī parasti līdakai kāds āķis ieķēries, un atliek vien zibenīgi piecirst, lai kaulainajā mutē tas iesakņotos vēl dziļāk. Taču jau pēc pirmā iemetiena zivtiņa būs pagalam, vēl pēc brīža tā paliks nedabiski bālgana. Līdakām patīk ievainotas dzīvās zivtiņas, kas ir viegls laupījums, bet ne nekustīgi līķi.
Otra metode vairāk līdzinās gaidīšanas svētkiem. Es šajā gadījumā ņemu divas līdaku makšķeres, vienu ar dzīvo zivtiņu piemetu pie zālēm, bet otru — klajumā. Jebkuru dzīvo zivtiņu uzkabinu ar trīsžubura palīdzību tieši muguras virsējā daļā starp mugurkaula asaku un augšējo spuru. Brīdī, kad notikusi līdakas cope un pludiņš pazudis zem ūdens, ilgi negaidu, jo parasti zaļsvārce savu laupījumu ņem pa vidu, tātad trīsžubura āķis tai ir jau mutē.
Spilgtie “prožektori” nederēs
Līdaku makšķerēm “uz dzīvo” vai spiningam izmantoju vienīgi pītās 0,15 — 0,19 milimetru auklas. Pludiņa “kravnesība” atkarīga no mazās zivtiņas lieluma, bet parasti tā nepārsniedz 10 gramu. Kā likums, pluds ir bez spilgtām krāsām! Īpaši tas attiecas uz seklām vietām, kur dziļums nepārsniedz pusotru divus metrus, taču, kā par nelaimi, copes lietu veikalos parasti pārdošanā ir tieši spilgtie “prožektori”, un mājās tos nākas pārkrāsot. Manuprāt, līdaku copei ar dzīvo zivtiņu vislabāk izmantot slīdošos pludiņus, kam aukla iet cauri visam tā garumam. Vai, makšķerējot līdakas ar dzīvo zivtiņu, būtu nepieciešams lietot metāla pavadiņas? Man domas dalās, un copes vietā es mēģinu šo jautājumu atrisināt tā, ka uz vienas makšķeres pavadiņa ir, bet uz otras nav. Metāla pavadiņu cenšos likt pēc iespējas tievāku un lokanāku, ar diviem griezuļiem un trīsžubura āķi, kura lielums nepārsniedz 6. numuru, bet visbiežāk 8. Trīsžuburam gan jābūt kvalitatīvam un asam, ar klasiskiem āķu izliekumiem un pēc iespējas īsāku kātiņu.
