Iespējams, viņi paši to neapzinās, bet uz tādiem kā irsietis Maigonis Purkalns un viņa sieva balstās ticība lauku dzīvotspējai. Ne lielās saimniecības rada šo patīkamo izjūtu, bet tieši mazās, kuru dēļ vēl ir vērts doties uz pagastiem. Šo nelielo gan paliek arvien mazāk, un līdz ar to sarūk ticība rītdienai laukos.
Kad Iršu pagastā vācu kolonistu zemi deva atpakaļ latviešiem, par to ieinteresējās arī Maigoņa tēvs un 1939. gadā no Gulbenes puses pārnāca uz Iršiem. Te tagad ir tēva mājas “Upeslīči”. Kad sovhozs izjuka, zemi piešķīra Maigonim. Būtu bijis vairāk hektāru, jo vecāki bijuši ne vien rentnieki, bet arī maksājuši par šo zemi, lai nākotnē tā piederētu viņiem. Diemžēl dokumenti par norēķiniem ar banku nav saglabājušies, pierādīt mantinieku tiesības uz īpašumu nevar.
Desa vairs nav kā agrāk
Maigonim ir 72 gadi, un viņa pensija mūsdienu apstākļiem ir smieklīgi maza. Tāda pati arī sievai. Tāpēc, lai izdzīvotu, viņi vēl spītīgi turas pie savām sešām govīm un zemes — 18 hektāriem piemājas saimniecībā “Dimanti”. Dzīvo daudzdzīvokļu mājā, lopiņus tur kūtiņās, kas celtas sovhoza laikā. Kad bijis slikti ar apkuri, pagastvecis ieteicis katrā dzīvoklī iemūrēt savu plīti. Tāda ir arī Maigonim, uz kuras pašiem un arī sivēniem ēdienu pagatavot. Par kūtiņām vietējie agrāk plēsušies savā starpā, tagad kaut pakaļ met — nevienam neesot vajadzīgas. Maigonis paņēmis trīs.
No visiem, kuri šajā mājā dzīvo, viņam vienīgajam ir govis, bet vēl četri kūti izmanto cūku vai nobarojamo liellopu turēšanai. “Kā tad dzīvošu laukos, ja man nebūtu ne savas govs, ne cūkas, ne dārziņa?” izbrīnīts jautā saimnieks. Par dzīvokli nevarētu samaksāt, vajadzētu iztikt bez televizora. Sviestu gatavo paši un visu pārējo arī. Gaļa nav jāpērk. “Vai tad tagad veikalā desa ir īsta? Krievu laikos, kad desu ienesa istabā, visa māja smaržoja,” viņš nostalģiski atceras.
Zaglis arī istabā
ienāks
Kūtiņas no mājas patālu, bet saimnieks par to neuztraucas. Slēdz tās vai neslēdz, pat ja pagalmā būtu — ja zaglis gribēs, ienāks arī istabā, ka i nedzirdēsi. Cita lieta, kad govs atnesas. Tas ir nemierīgāks laiks, bet ar gadiem pierasts. No pavasara govis dienu un nakti ganās tuvējās bijušās “Upesgrīvu” saimniecības pļavās. Ar 45 zirgspēku traktoru pats lopiem sagādā barību, vien skābsienu ruļļos jālūdz satīt. Bet brīvās zemes apkārt vēl esot daudz, un, ja citi vien gribētu, katrs varētu turēt pa govij. Ja, piemēram, zāles nopļaušanai naudas nav, var sarunāt un samaksas vietā atstrādāt. “Kad vasarā vajag palīgu, redzu: laukā uz soliņa kāds sēž, pieeju klāt, palūdzu, arī samaksāt esmu ar mieru. Bet nē, labāk sēdēs un nedarīs neko.”
Visu vasaru vagā
nesēdēs
Govju dēļ, protams, arī neērtības jāpacieš. Jāceļas četros rītā, toties uz kūtiņām braucot ar vieglo automašīnu. “Nesteberēsim taču, kamēr kritīsim — kam tā mašīna domāta? Jo vecāki, jo slinkāki paliekam,” smejot saka Maigonis. Kad spēka vairāk bijis, lopiem audzējuši puscukurbietes, bet tagad lai visu vasaru nosēdētu vagā? Tas par traku! Šis ir jau 55. gads, kopš viņš sācis strādāt. “Fermā piedzimu un uzaugu. Daudz agru rītu piedzīvots, lakstīgalas Pērses krastos dzirdētas. Tas, kurš toreiz strādāja, tam arī tagad ir darbs,” tāda ir Maigoņa kunga atziņa. Atpūtas brīži viņam ir, dodoties ārpus pagasta un atslēdzoties no ikdienas darba. Tāpēc labi, ka šis tas jākārto Aizkrauklē vai citur, nevis mājās internetā.
Veltīgi
ceram
Līdzīgi kā citviet, arī “Dimantu” saimniekiem nav sakārtoti dokumenti, lai kā bioloģiskā saimniecība saņemtu platību maksājumus. Divi argumenti, kāpēc to nedara, līdzīgi izskan no daudziem “mazajiem” zemniekiem — mūžīgās pārbaudes un sarežģītās “papīru” lietas. Šoreiz arī dēļ mēslu krātuves, kuras nav. Kad ciemojušies Vācijā, pilsētā pēc lieluma kā Koknese, pie mājas bijuši salikti betona bloki un vidū mēslu čupa. Nevienam tā netraucējusi.
Jautāju saimniekam, vai, viņaprāt, februāra sākumā lauksaimnieku iecere rīkot Baltijas ugunsceļu kaut ko mainīs Eiropas attieksmē pret mums? “Ar kādiem noteikumiem Latvija stājās Eiropas Savienībā? Ja būtu izvirzījuši savas prasības, būtu citādi. Ko panāca ar traktora braucienu uz Briseli?” viņš pārjautā.
