Daudzesietis Jānis Janovskis ir pozitīvais piemērs dzīvespriekam, sirdslietai — dzīvei laukos. Nedaudz zemes, daži lopiņi, senču māja, darbs, kuru var veikt arī tagad, kad ir septiņdesmit. Daudzi gan Jānim sakot, ka pēc septiņdesmitgadnieka viņš neizskatās. Es viņiem pievienojos. “Nedzeru, nesmēķēju — tik guļu, ēdu un strādāju,” jokojot saka jubilārs. “Mamma man iemācīja šīs divas lietas — nedzert un nesmēķēt. Viņa tā prata pateikt, bez uzspiešanas vai pārmetumiem.”
Jāni par pensionāru šī vārda tradicionālajā izpratnē nevaru saukt. Spirgts, dzīvespriecīgs viņš man stāsta par neseno ceļojumu uz Maroku, tur pavadīto laiku, satiktajiem cilvēkiem, iepazīto citādo kultūru. Piedzīvojumu meklētāja gars viņā nesnauž, tas ir dzīvs un mudina traukties, uzkāpt, redzēt vairāk. Jautāju, kādēļ viņam to vajag, un Jānis saka — es esmu to redzējis, man ir tāda pieredze kā nevienam.”
Zeme par
piedalīšanos Brīvības cīņās
Tajā pašā laikā viņš rod mieru vietā, kur reiz dzīvojuši viņa vecāki un vecvecāki — no mammas mantotajos “Avotiņos”. Vēl nedaudz, un mājai apritēs simt gadu, kopš tā celta. Netālu no šejienes ir vecais Jaunsērenes muižas centrs, kas reiz piederējis grāfam Šuvalovam. Zemi, 18 hektārus, uz kuras vēlāk uzcelti “Avotiņi” un saimniecības ēkas, Jāņa vecāsmātes brālis ieguvis īpašumā 1926. gadā — kā pateicību par piedalīšanos Brīvības cīņās. Jāņa vecmamma bija sēreniete, vecaistēvs — no Zalves puses, iespējams, uz šo pusi atnācis un kalpojis Jaunsērenes muižas saimniekiem. Pats brīvības cīnītājs un zemes saimnieks agri pametis dzīvi un atdusas netālajos Totēnu kapos.
Jānis Daudzeses pamatskolu absolvējis 1965. gadā. Atceroties skolas laiku, pirmais prātā nāk vēstures skolotājs Jāzeps Kravalis. Viņš skolēnos ielicis interesi par senatni, un Jānī šī dzirkstele nav nodzisusi līdz pat šim laikam. Pēc pamatskolas iestājies Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, kas tagad zināms kā Rīgas Tehniskā koledža. Pēc tā, kā jau padomju laikos, divi gadi aizvadīti militārajā dienestā — sakaru daļā Kaļiņingradas apgabalā.
Skolai dāvina gleznu
Vienā no “Avotiņu” istabām redzamas gleznas, kurās iemūžināta māja un tās apkārtne. Tās tapušas ar mākslinieka Ulda Rēdeļa otu. Ar mākslinieku iepazīstinājis Jāņa bijušais kolēģis — laikā, kad viņš strādājis Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūtā. Citi Ulda Rēdeļa darbi apskatāmi arī Daudzeses pamatskolā. Glezna, kurā atainota skola, ir Jāņa specpasūtījums, un to kā dāvanu pasniedzis skolas jubilejā. Uldis Rēdelis divus gadus epizodiski pavadījis “Avotiņos”, gleznojis ne tikai Daudzeses, bet arī Sunākstes pusi.
Nedēļa eksotiskajā Marokā
Jānis 17 gadus strādājis Zinātņu akadēmijā — bija elektroatslēdznieks. Pirms tam uzņēmumā “Augstsprieguma tīkli”, vēl agrāk — “Rīgas Radio rūpnīcā”. Darba gados dzīvojis Rīgā, bet dzimto pusi nekad nav aizmirsis, brīvdienās vienmēr braucis atpakaļ, līdz 1998. gadā atgriezies pavisam. Aizraušanās ar elektrību jubilāram esot no tēva Alfrēda. Tēvs bijis elektriķis un, principā pateicoties viņam, “Avotiņu” apkārtne sešdesmitajos gados elektrificēta.
Kāds par Jāni reiz esot teicis, ka viņam uz katra pleca sēžot pa eņģelim. Gan darbā, gan brīvajā laikā viņam patīk, tā teikt, izaicināt likteni. Darbs ar elektrību nereti ir spēle ar dzīvību, un tikai laimīgs gadījums vai loģiskā domāšana paglābusi no pārvēršanās par melnu ogli. “Kaut kas mani vienmēr ir pasargājis,” domīgi saka jubilārs.
“Tajos laikos esmu braucis ar laivām pa krāčainām upēm — Latvijā pa Amatu, Gauju, Abavu, gan ārpus Latvijas. Ir bijušas upes, kurā laivu kā skaidu mētā. Bijis arī mierīgāk — atpūtas brauciens pa Gauju. Viens no ekstrēmākajiem ceļojumiem bija pār Baikāla ezeru, tad desmit dienas kalnos. Brauciens ar spārnoto kuģi pāri ezeram ilga visu dienu,” atceras Jānis.
Mazāk ekstrēmi piedzīvojumi bijuši Kaukāzā, Karpatos, Tatros. Nav tā, ka laivošana tagad būtu piemirsta. Pērn ar katamarānu un laivu piedalījās laivu parādē pie Jaunjelgavas. Katamarānam, kuru Jānis pats taisījis astoņdesmitajos gados, šī bija pēdējā reize uz ūdens — pārsprāga viens no gaisa pontoniem.
Nesen pabijis Marokā. Nedēļa šajā eksotiskajā Āfrikas valstī lika atsvaidzināt angļu valodas zināšanas, ļāva padzīvot apmēram divus kilometrus virs jūras līmeņa, pārbaudot savas fiziskās spējas. Augstākajā Ziemeļāfrikas virsotnē 4 km augstumā tomēr nekāpa.
“Te ir manas
saknes”
Ikdienā Jānis dzīvo laukos viens pats — klusumā un mierā. Viesistabā uz galda sarindotas fotogrāfijas. Tajās divi dēli un seši mazbērni. “Šī vieta ir mani “piesējusi”. Pavisam. Kad esmu aizbraucis kaut kur tālu prom, visu laiku velk atpakaļ. Te ir senču kapavietas, te ir manas saknes. Varu iedomāties epizodiski dzīvot kaut kur kalnos, bet nekad uz visiem laikiem.” Jānim ir neliela saimniecība — daži desmiti hektāru lauksaimniecības zemes, divas govis un telīte. Domājot turpmākos gados saimniecību paplašināt, iegādāties vēl kādu lopiņu. Jautāts par apaļās dzimšanas dienas svinēšanu, pirti un salūtu viņš nenosauc. “Atnāks darba kolēģi, draugi, kāds kaimiņš…” ◆
