Izlasīju “Staburagā” Aizkraukles pagasta pensionāres Emīlijas Auziņas vēstuli “Kapsēta nav darbarīku noliktava”. Viņas rakstītajam pilnībā piekrītu, tikai gribu pievērst uzmanību vēl kam — lai kapus sakoptu, uz tiem vispirms ir jātiek. Ne visiem ir personīgās mašīnas, un kā lai pilsētas iedzīvotājs tik tālu uz kapiem kājām aiziet? Autobuss apmēram pusgadu, līdz 31. oktobrim, uz kapsētu kursē reizi nedēļā — svētdienās, divpadsmitos dienā izbrauc no Aizkraukles un divos jau dodas atpakaļ. Pa šo laiku neko nevar paspēt padarīt.
Ar velosipēdu pensionāram aizbraukt līdz kapsētai ir ļoti grūti ne tikai attāluma ziņā, bet arī tāpēc, ka ceļš ir vienās bedrēs. Pilsēta ir skaisti sakopta, ielas salabotas, bet par ceļu uz kapsētu neviens neliekas zinis. Aizkrauklei jau 46 gadi, bet savas kapsētas tai nekad nav bijis. Tagad, kad ir vienots novads, arī mūža mājas acīmredzot būs kopīgas. Tāpēc par tām nopietni jāpadomā, jo aizgājēju ik gadu ir arvien vairāk.
Uz kapiem vispirms vajag tikt
104