(Nobeigums. Sākums ‘‘Staburaga” 2. augusta numurā.)
Koks traukā
Japāņu dārzā īpaši ir pundurkociņi — bonsai. Tie ir miniatūri kociņi, kas aug nelielā podiņā. To saknes un stumbrs ir tik pamatīgi, ka šķiet — tie auguši vismaz simts gadu. Taču patiesībā, ievērojot īpašas audzēšanas un veidošanas metodes, savu izskatu koki iegūst jau pēc trim līdz pieciem gadiem.
Pēc vēstures materiāliem, bonsai kultūra Japānā radusies jau apmēram pirms 2000 gadu. Tulkojumā no japāņu valodas “bonsai” nozīmē koks traukā. Bonsai kociņus japāņi uzskata par īpašu meditācijas un mākslas objektu, ko rūpīgi kopj visu mūžu un vēlāk kā dzimtas relikviju nodod bērniem.
Topošajā japāņu dārzā bonsai kociņi vairumā bija novietoti nelielā laukumā uz galdiem. Interesenti tos te varēja arī iegādāties. Jāņem vērā, ka ir āra un telpu bonsai. Āra augi parasti ir četrus gadus veci. Tos audzējot, regulāri apgriež gan vainagu, gan saknes, bet zarus izloka interesantās formās un fiksē ar stingru stiepli. Interesanti, ka telpu bonsai veidošana sākumā radusies Vācijā, bet vēlāk izplatījusies visā pasaulē.
Jaunums — grāfa apartamenti
Pavisam netālu no topošā japāņu dārza ir Palanga. Cienījama vecuma kundze — tā kādā aprakstā nodēvēta šī populārā kūrortpilsēta. Vecums šai “kundzei” patiešām ievērojams. Ja var ticēt arheologu apgalvojumiem, ļaudis tagadējās Palangas apkaimē dzīvojuši jau ceturtajā gadsimtā pirms Kristus. Taču ticamāks gan šīs pilsētas dibināšanas gads ir 1253., kad Palanga pirmo reizi minēta kādā vācu ordeņa hronikā.
Manuprāt, vecāka gadagājuma cilvēki uz šo kūrortpilsētu dodas, lai pakavētos atmiņās, jo Palanga jau padomju laikos bija viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem. Aizvest uz turieni ekskursijā savus skolēnus bija teju vai katra klases audzinātāja goda lieta. Tāpat kā gandrīz pirms piecdesmit gadiem, arī tagad galvenais ekskursantu pievilināšanas objekts, bez šaubām, ir Dzintara muzejs. Tas ir izveidots 1963. gadā plašajā grāfu Tiškeviču pilī, kas uzcelta 1897. gadā.
Tie, kuri jau vairākkārt bijuši Palangā, Dzintara muzeju droši var apmeklēt vēlreiz, jo tikai pirms pāris mēnešiem te atvērtas vairākas telpas, kurās iekārtoti grāfa Tiškeviča apartamenti.
Varenais Saules
akmens
Kāda teika vēsta, ka Baltijas jūras piekrastē mitis zvejnieks Kastītis, kurā ieskatījusies jūras valdnieka meita Jurate, kas dzīvojusi zemūdens dzintara pilī. Taču seno baltu dievs Pērkons sadusmojies, ka cilvēki brāļojas ar dieviem, un saspēris pili sīkos gabaliņos, ko tagad jūra vētras laikā pamazām izskalo krastā. Palangieši droši vien tic šai versijai, jo jau vairāk nekā 700 gadu no jūras iegūst dzintaru.
Manuprāt, muzeja interesantākie eksponāti ir dzintarā ieslēgti aizvēsturisku laiku kukaiņi un, protams, lielais dzintars, ko dēvē arī par Saules akmeni un kurš sver vairāk nekā trīsarpus kilogramus. Kā vēstīts interneta resursos, Kaļiņingradā ir 4,28 kilogramus smags, bet Vācijā — pasaulē lielākais līdz šim atrastais dzintara gabals, kas sver 9,75 kilogramus.
“Gards kumoss”
zagļiem
Muzeja darbības laikā to apmeklējuši ekskursanti no visas pasaules. Savulaik īpaša interese par to bija arī zagļiem. 2002. gada septembrī zagļi iekļuva muzejā, izsitot logu pie viena no balkoniem, un nozaga lielo dzintaru. Policistiem, kas tika izsaukti uz zādzības vietu, nācās pārvarēt īstu šķēršļu joslu — ceļam pāri bija nogāzti koki, aizvilktas dzeloņstieples un zemē izkaisīti dzelkšņi. Vietējā prese vēlāk rakstīja, ka decembrī šo unikālo dzintara gabalu atnesa atpakaļ kāda, iespējams, psihiski slima persona, kuru pievilināja Lietuvas telekanāla LNK izsludinātā 20 000 litu prēmija. Policijas aizturētais 32 gadus vecais Lins Milešķis apgalvoja, ka Saules akmeni atradis pie atkritumu konteineriem Klaipēdā. Lietuvas presē rakstīja, ka Milešķis izskatoties “savādi” un tāpat arī runājot. Policijai viņš sacīja, ka pie atkritumu tvertnes Klaipēdā viņam likusi iet “noslēpumaina balss, kas atskanēja galvā”. Policisti gan šai versijai nenoticēja. Taču viena no versijām bija, ka zādzību varēja izdarīt cilvēks ar “nestandarta domāšanu”. Kā nu tur īsti bija, varbūt nav nemaz tik svarīgi, galvenais — apbrīnas vērtais eksponāts ir savā vietā.
Bauda arī acīm
Gardēžu paradīze — tā var teikt par atpūtas kompleksu “Pie Juozo”. Mājupceļā tā ir ideāla vieta, kur ne tikai labi paēst, bet arī pamielot acis. Gandrīz kā mūsu “Lido”, tikai daudz milzīgāks — tāds ir pirmais iespaids par šo plašo atpūtas kompleksu. Tas mūsējam “izgriež pogas”, jo gadu gaitā no ēdienu baudīšanas vietas kļuvis par vērienīgu izklaides un kultūras centru, kurā ietilpst gan krodziņi un suvenīru tirgotavas, gan mākslinieciskas instalācijas un koka skulptūras, gan arī sportošanas vietas un dažādas atrakcijas visu vecumu apmeklētājiem. Turklāt komplekss noformēts tautiskā stilā un var justies kā brīvdabas muzejā.
Topā
cepelīni
Par to, ka šajā pusē labi aug kartupeļi, var pārliecināties arī ekskursanti, jo ēdienkartē netrūkst ne kartupeļu pankūku, ne lietuviešu nacionālā ēdiena — cepelīnu. Vairums vēlējās nogaršot cepelīnus. Porcija milzīga — divas lielas ar treknu mērci pārlietas klimpas ar maltas gaļas pildījumu. Porcijas cena — trīs lati. Kad pie kompleksa ieraudzījām mašīnu simtus, domājām, būs ilgi jāgaida, līdz tiksim pie maltītes. Taču viss norisinājās ātri, jo komplekss paredzēts vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Tūristiem tik viens kreņķis: grūti izvēlēties, kur labāk sēdēt — iekštelpās vai ārā.
Saistība ar
Latviju
Par lietuviešu nacionālo ēdienu ir dažādas atsauksmes — vienam tas šķiet pārāk trekns, kāds savukārt vēlas pagatavot to mājās pats.
Stāsta, ka šis ēdiens izgudrots ziemas salā Lietuvas laukos. Pārāk lielas produktu izvēles saimniecēm nav bijis, bet sasildošs un kalorijām bagāts uzturs bija nepieciešams, un viņas izgudroja klimpas.
Interesanti, ka cepelīniem, precīzāk — to nosaukumam, ir saistība ar Latviju. Lietuvā šo ēdienu sākotnēji dēvēja par dižkukulīti, bet savu tagadējo nosaukumu tas ieguvis no lidaparāta cepelīna izgudrotāja grāfa Ferdinanda fon Cepelīna uzvārda, jo pēc formas kartupeļu klimpa tiešām atgādina tā dēvēto cieto dirižabli jeb cepelīnu.
