Aizkrauklietis Raimonds Saliņš medībām pievērsies, lai brīvo laiku pavadītu pēc iespējas interesantāk un aktīvāk, jo tieši mežā ir vislielākās iespējas izkustēties un gūt daudz adrenalīna.
— Medībām pievērsos vēlu — man jau bija 40 gadu, — saka pieredzējušais mednieks. — Lielākoties strādāju telpās, un mazkustīga dzīvesveida dēļ sākās veselības problēmas. Vēlējos būt aktīvs, un medības šķita piemērots veids, kā to izdarīt. Daudzi kolēģi medīja un iesaistīja mani. Izmēģināju arī makšķerēšanu, taču tā mani tik ļoti nesaistīja kā darbošanās mežā.
Jāiet meža “skolā”
Pirms kļuvu par pilntiesīgu mednieku, gadu bija jāiet dzinējos. Uzskatu, arī šobrīd jaunajiem medniekiem vismaz gadu vajadzētu būt dzinējiem. Tas ir labākais veids, kā iepazīt mežu, dzīvnieku paradumus, medību objektu. Palasot grāmatas, protams, var nokārtot mednieka eksāmenu un šautuvē iemācīties šaut, taču izpratni par mežā notiekošo šādi gūt nevar. Tā rodas tikai ar laiku, apmeklējot meža “skolu”.
Mani saista gan medību process, gan iespēja darboties kopā ar domubiedriem. Medībās gadās mirkļi, kādus nevar piedzīvot nekur citur.
Kad sāku medīt, populārākas bija medības ar dzinējiem, nevis kā tagad — gaides medības. Medījām katru sestdienu un arī svētdienu, jo bija jāpilda valsts noteiktais plāns, tikai pēc tam varēja medīt sev. Ieroči lielākoties bija gludstobra, un lielā attālumā šaut nevarēja.
Uz gaidi vasarā medījām vien stirnāžus un mežacūkas, kad zvēri sāka postīt labības un kartupeļu laukus. Dižmedījumu — aļņus un briežus — šāva tikai medībās ar dzinējiem.
Šauj alnim krūtīs
Pirmās medības, kas palikušas atmiņā, ir stirnāžu medības vasarā, kad gāju vaktēt Jāņu buku. Uztraukums un vasaras saulē sakarsusi pļava — šķiet, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Medību dieviete Diāna pret mani bijusi labvēlīga. Reiz vienā mastā izdevās nomedīt pat trīs lapsas. Ar lielākajiem “kukaiņiem” gadījies kā nu kuro reizi. Pirmo alni nomedīju samērā vēlu. Cienījams pretinieks. Biezos krūmos tieši virsū. Domāju, varbūt vismaz pēdējā mirklī pagriezīs sānus, lai trāpījums drošāks, taču nekā. Nācās šaut krūtīs. Paskrēja pārdesmit soļu un nogāzās.
“Galvenais”
mednieks
Saliņa kungs arī 12 gadu vadījis mednieku klubu “Aizkraukle”. Šis amats prasa daudz spēka un pacietības.
— Tas bija vēl padomju laikos. Sākumā biju ierindas mednieks, tad ievēlēja par kluba sekretāru un bija jākārto dokumenti, pēc tam ievēlēja par kluba vadītāju, — stāsta Raimonds Saliņš. — Nu jau daudzus gadus kolektīvu vada citi, jaunāki mednieki. Tolaik kolektīvi bija krietni lielāki. Aktīvi medīja ap pussimts vīru. Katram savas vajadzības un intereses. Bija jāveic arī biotehniskie pasākumi. Medībās vīri vēl nāca, uz strādāšanu mežā bija krietni vien kūtrāki. Bija jāierīko piebarošanas lauciņi, “vārnu kājas”. Nācās izgudrot visādas viltības, lai slinkākos ieinteresētu nākt uz mežu arī bez plintes.
Šobrīd aktuāla ir intensīva meža izciršana. Aktīvi izcērt gan valsts, gan privāto mežu. Situācija mežā nepārtraukti mainās — gan tāpēc, ka izcērt lielu izcirtumu, gan tad, kad tas aizaug. Zvēri maina pārvietošanās ceļus. Atceros, eglītes, kuras savlaik stādījām, nu jau izaugušas par lielu mežu. Mednieki gan eglītes nestāda jau vismaz gadus piecpadsmit.
Slēpjas aiz
koka
Mežā piedzīvots daudz. Atceros, stirnāžu medībās skaists āzis ielēca izcirtumā, kamēr vēl nebiju paspējis aiziet līdz medību tornītim. Mirkli, kad viņš iznāk no meža, grūti ievērot, jo lēciens parasti ir straujš. Nekas cits neatlika, kā nogulties aiz celma. Buks ir ziņkārīgs dzīvnieks un nāca arvien tuvāk un tuvāk. Mūs šķīra vairs tikai piecpadsmit metru. Viņš stāv, ausis saslējis, un osta gaisu, bet es guļu un teju neelpoju. Cik ilgi uz mitras zemes gulēsi? Mēģināju klusi pielādēt bisi, taču viņš nojauta ko nelabu un aizlēca projām. Dažas dienas vēlāk satikāmies vēlreiz. Par divkāršo satikšanos atgādina trofeja.
Slimības ievazā
cilvēki
Šobrīd ļoti aktīvi aģitē, ka medniekiem jāizšauj mežacūkas. Taču tas ir vienkāršots skatījums uz problēmas iespējamo risinājumu. Šādi rīkojoties, slimības izplatīšanos, visticamāk, būtiski neierobežos. Āfrikas cūku mēri uz citām vietām, neuzmanīgi rīkojoties, pārved paši cilvēki. Par to var spriest pēc slimības izplatīšanās līdz šim. Viens no iespējamajiem scenārijiem: baļķi sakrauti mežā. Pienāk slima cūka, paberzējas, baļķus aizved uz zāģētavu daudzus simtus kilometru tālu. Dubļi pa ceļam nobirst, un vīruss jau veiksmīgi “pārcēlies” uz citu vietu.
Mežacūku skaitu saprātīgi, protams, varētu samazināt, taču ne tik milzīgā daudzumā, kā to pasniedz. Piemēram, Aizkraukles apkaimes mežā šo zvēru nemaz nav tik daudz. ◆
