Uzņēmuma “Auto Kardāns” vīriem ir kopīgs ne tikai darbs ar tehniku, izgatavojot automobiļu kardānus, bet arī vaļasprieks — makšķerēšana. Katru vasaru visi uzņēmuma darbinieki kopā ar otrajām pusītēm vienu nedēļas nogali dodas makšķerēt uz kādu no Latvijas ezeriem. Savukārt ziemā “rūdītākie” copmaņi mēro ceļu uz mūsdienu makšķernieku meku — Peipusu.
Peipusa ezers vilina ar bagātīgiem asaru un raudu lomiem. Valda uzskats, ka visizdevīgāk pie igauņiem doties, kad tuvāk pavasaris, tad arī dienas garākas un lomi prāvāki. Ezera milzīgās platības dēļ tas pakļauts visiem vējiem. Taču gan vējš, gan bargais sals, kas ezeru iekaļ biezā ledū, copmaņus nespēj atturēt no došanās uz Igauniju.
Brauc regulāri
“Auto Kardāna” vīri uz Peipusu regulāri brauc jau trešo gadu. Par igauņos piedzīvoto “Staburagam” stāstīja Kaspars Kalnriekstiņš un Aivis Skangals.
— Braucam ne tik daudz zivju dēļ, lai gan loms nav mazsvarīgs, bet lai atpūstos no ikdienas, — saka Aivis Skangals (A. S.). — Piemēram, šoziem kārtīgas copes Peipusā nemaz nav bijis. Kāds kaut ko jau, protams, ir noķēris, taču nekā ievērības cienīga.
— Ir jau tā, ka pilnīga necope tur nozīmē to pašu, ko pie mums vilkt vienu pēc otra nelielus asarīšus. Peipusa asaris tikai “sākas” no gramiem 150 — 200, — piebilst Kaspars Kalnriekstiņš (K. K.). — Runājot par attālumu, tad no Aizkraukles, lai brauktu ķert butes uz Kurzemes jūrmalu, jāmēro tikpat tāls ceļš kā līdz Peipusam.
Mērķis — Kallastes pilsēta
Parasti braucam nedēļas nogalē. Mērķis — Kallastes pilsēta Peipusa krastā. Iekārtojamies iepriekš noīrētā namiņā, paēdam brokastis, uzvārām kafiju līdzņemšanai un dodamies uz ledus. Brauksim arī nākamo sestdien, taču ir doma pamēģināt copi kādā citā vietā.
Makšķerēšanas vietas jāmeklē. Paziņas bija aizbraukuši, iepazinušies ar vietējiem makšķerniekiem, ar sniega motocikliem iebrauca ezerā un vilka labus raudu lomus.
Kājām un ar auto
A. S.: — Makšķerēt var gan tuvāk pie krasta, gan tālāk. Parasti tuvākās copes vietas ir četrus piecus kilometrus no krasta. Uzņemam laiku — stundu ejam iekšā pa ledu. Šogad tas ir aptuveni 60 centimetru biezs. Protams, var noīrēt arī speciālu automašīnu ar lieliem riteņiem, ar kuru iebrauc vairāk nekā desmit kilometru. Parasti vienu dienu braucam tālu ezerā, otrajā — ejam kājām.
K. K.: — Ir dzirdēti nostāsti par fantastisku veiksmi. Kāds makšķernieks esot aizklīdis kājām 12 kilometru no krasta, noķēris 90 asaru, katru ap kilogramu svarā, un tik tikko paša spēkiem ticis līdz krastam, lai gan līdzi bijušas ragaviņas…
Arī laika apstākļi mēdz mainīties pusstundas laikā. Saulainu laiku var nomainīt putenis, turklāt tāds, ka nevar neko redzēt pat pāris soļu attālumā. Ja nav navigācijas ierīces, krastu atrast nav iespējams.
Teltī ar svecīti
A. S.: — Ezerā parasti makšķerējam, sēžot teltīs. Tās domātas tieši makšķerniekiem, jo ir bez apakšas. Atliek tikai izurbt āliņģi, uzsliet telti un paslēpties no vēja. Sals netraucē, taču, ja tieva aukla jāizvelk no deviņu metru dziļuma, vējš to var aizpūst. Aukstākajā rītā pagājušajā gadā bija mīnus 27 grādi. Taču pat šāds sals netraucēja makšķerēt. Teltī iededzām svecītes, un varēja copēt.
Ir makšķernieki, kuri lomu pārdod turpat vietējiem, taču mēs parasti vedam mājās. Raudas var izkaltēt, sagatavot konservus ilgākam laikam. Var arī cept karstā eļļā un ēst kā čipsus. Taču, ķerot baltās zivis, jāuzmanās. Tuvāk krastam vilktajām mēdz būt lenteņi. Tādas labāk pārtikā nelietot. Dzirdēts, ka noķertās raudas aplipušas ar dēlēm. Tas nozīmē, ka zivis ilgāku laiku bijušas ļoti mazkustīgas.
Desmitniece
līdaka
K. K: — Gadās arī kuriozas situācijas. Reiz vīri nolēma apmānīt kādu savu kolēģi. No zvejniekiem nopirka 10 kilogramu smagu līdaku un pielika automašīnā pie pašu ķertajām zivīm. Pēc tam gandrīz vai četras stundas sacerēja “ticamu” stāstu par to, kā prāvā zivs ierijusi mormišku un tikai ar pūlēm un blakuscaurumu urbšanu izdevies viņu ar tievo aukliņu izvilkt. Izklausījās ticami un gandrīz nedēļu izdevās uzturēt intrigu…
