Maija un Vilis Folkmaņi no Klintaines Eiropu ir izbraukājuši krustu šķērsu un, kad paaugsies viņu mazā meitiņa Jasmīna, noteikti ceļos atkal. “Pēdējais ceļojums man bija šopavasar uz Berlīni,” saka Vilis. “Aizbraucu nopirkt mazajai meitiņai cepurīti un labu kafiju. Un Maijiņai vajadzēja saulesbrilles.”
Folkmaņu fotogrāfiju albumā velti meklēt izslavētu tūrisma vietu, pazīstamu arhitektūras pieminekļu bildes. Tajā ir mirkļi no dažādām valstīm, kādas tās redz un izjūt Maija un Vilis.
Lidojumu
maratons
Vilis: — Mēs nebraucam ceļojumā, lai valstī X apskatītu klinti A, nobildētos pie ēkas B. Piemēram, uz Portugāli braucām, lai ēstu augļus, nogaršotu vīnu un peldētos Vidusjūrā. Protu atrast lētus ceļojumus. Lētākais lidojums bija pirms diviem gadiem — par vienu santīmu divām personām no Kauņas uz Palmu de Maljorku turp un atpakaļ. Tagad tik rekordzemu cenu nav, bet bija brīdis, kad varēja ceļot par santīmiem — mēs patiešām braucām uz Stokholmu iedzert kafiju un pastaigāties. No rīta turp, vakarā atpakaļ. Šogad lētākais lidojums man bija no Kauņas uz Berlīni par piecarpus latiem turp un atpakaļ.
— Kāds bija jūsu pirmais kopīgais ceļojums?
Maija: — Pirms diviem gadiem ziemā, mēnesi pirms kāzām. Tas bija lidojumu maratons. Bija ļoti silta ziema.
Vilis: — Ceļojām divas nedēļas — par nepilniem sešiem latiem septiņi lidojumi divām personām. Dažas dienas pabijām Luksemburgā, pāris dienu Londonā, Īrijā, Skotijā. Rīga — Stokholma — Edinburga — Glāzgova — Dublina — Londona — Frankfurte — Stokholma — Rīga.
Maija: — Tad es lidoju pirmo reizi. Pacelšanās laikā man uznāca smieklu lēkme, un smējās visi, kas bija salonā. Lidojot no Skotijas uz Dublinu, bija liels vējš, lidmašīnu pamatīgi mētāja. Parasti pilotam aplaudē, kad lidmašīna nolaižas, bet tajā reizē aplausi sāka skanēt jau tad, kad ieraudzīja lidlauku.
Vilis: — Iebraucām Skotijā, Glāzgovā, un pilsētas autobusā pirmo reizi dzirdēju ko tādu — kāds melodiski lamājoties dziedāja, ar kāju piesitot takti, visi pasažieri smējās. Kad naktī izkāpām no autobusa, bija jūtama tāda kārtīga viskija dvaka. Izrādās, tur bija viskija rūpnīca. Īrijā bijām Rušā, Korkā. Braucot no lidostas, dzirdējām latviešu valodu. Pārdevējas veikalos runāja latviski. Kāda no viņām vaicāja, pie kā esam atbraukuši ciemos, un es attraucu, ka mēs ieradāmies tikai gliemežvākus savākt. Korkā nakšņojām vienas paziņas mājā — viņa tobrīd aiz-
brauca uz Latviju un atstāja mums mājas atslēgas.
Maija: — Mēs patiešām pludmalē vācām gliemežvākus, tiem bija dabiski izveidojušies caurumiņi, es pieliku āķīšus, un auskari gatavi.
“Nostopēt” vasaru
Vilis: — Pirms diviem gadiem vasara Latvijā nebija izdevusies — lietaina un vēsa. Gribējām “nostopēt” vasaru. Aizbraucām ar “stopiem” uz Kauņu, tad ar lidmašīnu uz Brēmeni un no turienes lidojām uz Palmu de Maljorku. Sākumā uztraucāmies, vai viss izdosies, diezgan liela nedrošība bija par to, vai paspēsim uz lidojumu, vai automašīnas apstāsies un mūs uzņems. Bet, tikko izgājām uz ceļa, nedrošība zuda. Uz ceļa pa īstam sāc just, ka dzīvo.
— Negadījās kāda aizķeršanās?
Vilis: — Bijām uz apvedceļa pirms Viļņas lidostas — līdz lidojumam divas stundas, bet līdz lidostai deviņi kilometri. Visi ļoti ātri brauca un nestājās. Aiziet kājām arī vairs nebija laika. Un tad viens lietuviešu puisis kā tāds eņģelis no trešās, ātrākās, joslas piestāja malā. Lidostā atklājām, ka viena no četrām biļetēm nav izdrukāta. Meklēju internetu. Piedāvāja izdrukāt par 140 litiem, bet mums bija ļoti maz naudas. Jāskrien uz lidmašīnu, bet es meklēju, kur lētāk izdrukāt, beidzot par 10 eiro to izdarīja, un mums palika vēl mazāk naudas. Nakšņojām teltī. Nedēļu divatā Maljorkā iztikām ar 50 eiro.
Naktis pie
jūras
— Pastāstiet par Portugāli!
Vilis: — Mēs bijām Porto. Nokļuvuši tur, vispirms sameklējām ēstuvi ārpus tūrisma zonas. Tajā gatavoja vienu no viņu nacionālajiem ēdieniem — grilētas sardīnes. Gājām pie zivju tirgotāja vairākas dienas pēc kārtas, un tad, kad viņš mūs satika ielās — sveicināja. Bijām kļuvuši teju par savējiem, sadraudzējāmies un šķīrāmies asarām acīs.
Maija: — Mums nebija līdzi pat telts, tikai guļammaisi. Pirmo nakti pavadījām viesnīcā — kārtīgi izgulējāmies, atpūtāmies, bet pēc tam sameklējām vietu pie jūras, kur pārnakšņot. No rītiem mūsu guļasvietai garām skrēja sportisti. Lielveikalā nopirkām matraci, tad bija ļoti forši, jo mums vairs nebija jāguļ uz zemes. Pie okeāna uzgājām vecu mūra veļasmazgātavu. Tur vēl joprojām portugālietes ūdensbaseinos ar rokām mazgāja veļu un dziedāja.
Vilis: — Saulrieti Latvijā atgādina Portugāli. Tur visu nedēļu nebija ne mākonīša. Latvijā tādu dienu nav daudz.
Maija: — Portugālē vīns ir ļoti lēts, un pat no “lētākā gala” tas bija labs. Īsta vīnogu garša. Arī pārtika garšīga.
Uz ceļa ar zāģi
somā
— Bieži braucat ar “stopiem”?
Vilis: — Ne īpaši. Ārpus Latvijas tikai toreiz, kad devāmies uz Kauņu. Ja Maijas vecākiem ko vajag palīdzēt, piemēram, malku sazāģēt, ielieku zāģi somā un prom uz ceļa “stopēt”. Ir reizes, kad jūtu — jābrauc, tad braucu. Ja jūtu, ka tā nav “stopējamā” diena, eju uz autobusu.
Maija: — Es ceļoju ar “stopiem” pirms vairākiem gadiem — kopā ar draudzeni aizbraucām pie manas māsas uz Šveici. Draudzene ir profesionāla stopētāja, zina visus knifus, saprot kartes.
— Vai no citās zemēs redzētā esat sev kaut ko aizguvuši?
Maija: — Īpašu rituālu kafijas dzeršanai. Tagad vairs nevaru iedzert parastu kafiju. Vajag nopirkt labas pupiņas, samalt, lai smaržo visa māja. Lai ir noskaņa. Tas man ir ļoti īpaši.
Vilis: — Jā, kafijas dzeršana pēc ceļošanas ir kļuvusi citāda. Dzeram arī angļu melno tēju ar pienu.
Lai nesarūgtu
kā rūgušpiens
— Ir bijusi vēlēšanās palikt kādā valstī pavisam?
Vilis: — Nē, latviešiem jādzīvo Latvijā. Iespējams, mūsu senči nav bijuši pārāk gudri, izvēloties tādu vietu, kur dzīvot, bet neko darīt. Vismaz mums ir iespēja kaut kur aizceļot. Norvēģijā klimats ir daudz skarbāks nekā Latvijā, tomēr arī tā ir ļoti patīkama valsts.
— Ceļojot var redzēt jaunas vietas, satikt cilvēkus, daudz uzzināt. Ko vēl jums dod ceļošana?
Maija: — Patiesībā ceļojot sāku saprast, kas esmu. Mājās sēžot, sarūgsti kā rūgušpiens. Ceļojot atbrīvojas prāts, sirds, dvēsele. Esmu savā elementā. Mēs abi fotografējam. Es gleznoju. Kad gaidīju Jasmīnu, gleznoju ceļojumos redzēto. Gleznās ielieku noskaņu.
Vilis: — Pēc atgriešanās uz visu var paskatīties citādi, rodas jaunas idejas, tā ir laba atslodze no ikdienas.
Maija: — Jasmīnas dzimšanas diena, kas būs 27. septembrī, ir kā pamudinājums nākamajam ceļojumam. Es ilgojos atgriezties saulainajā Portugālē un Jasmīnas pirmo jubileju atzīmēt tur.
