Asari pieder pie zivīm, kurām patīk gaisma un kuru aktivitāte saulainā laikā palielinās, arī barojas viņi pārsvarā gaišākajā dienas laikā.
Asari pieder pie zivīm, kurām patīk gaisma un kuru aktivitāte saulainā laikā palielinās, arī barojas viņi pārsvarā gaišākajā dienas laikā. Labvēlīgos apstākļos asaru cope ilgst visu dienu, tomēr vislabāk asari ķeras 2—3 stundas pēc saullēkta.
Asaru cope atkarīga no laika apstākļiem. Piemēram, kad spiediens krītas, zivis uzpeld tuvāk ūdens virsmai, bieži vien pat zem ledus, bet, kad atmosfēras spiediens paaugstinās, — pārvietojas tuvāk gruntij, dažreiz pat maina savu apmešanās vietu no sēkļiem uz dziļumu. Ja barometrs rāda mazāk par 750 mm un laiks ir silts un miglains, asari labāk ķeras augšējos ūdens slāņos. Ja gaisa spiediens augstāks par 760 mm un ir auksts, saulains laiks, zivis labprātāk paliek dziļumā.
Zivis miera pozīcijā uztver mormiškas vibrāciju no mazāka attāluma nekā tad, kad aktīvi barojas un kustas. Skaidrā laikā 3—5 metru dziļumā asarus pievilina pareizi vibrējoša mormiška pat 4 metru attālumā.
Klusums
Uzskata, ka veiksmīgu copi nosaka klusuma ievērošana. Īpaši aktuāli tas ir seklajos ezeriņos, kur dziļums nepārsniedz 2—2,5 metrus. Bieži notiek tā: aiz niedrēm pats vēl nav redzams, bet makšķernieku jau var dzirdēt, jo viņš velk aiz sevis Peipusa varianta alumīnija kasti. Pietiek tādam grabulim noiet garām pat pārdesmit metru attālumā, lai zivju ķeršanās krasi pasliktinātos.
Tāpat nevajag urbt āliņģi zem blakus esošā makšķernieka kastes — nu nebūs tur tā lielā asara, un neķersies ne jums, ne iztraucētajam kolēģim.
Āliņģi
Ja ezers ir pazīstams, tad ir vienkārši. Vispirms jāpārbauda iepriekšējo gadu vietas. Tomēr pa vasaru kaut kas var mainīties, tas atkarīgs no ūdenslīmeņa. Ir vietas, kas nekad nemainās, piemēram, sīkas kantes. Ezeros ar vienmērīgu grunti ir daži zālaini posmi, kuros slēpjas mazās zivtiņas un kukaiņi, tāpēc tur ir arī asari. Ja izdodas atrast kaut nelielas dziļuma izmaiņas, arī tas var sekmēt asaru atrašanu.
Nepazīstamā ezerā shēma ir šāda: āliņģus sāk ieurbt no piekrastes joslas uz vidu. Attālums starp āliņģiem — 5—10 m, izveido 5 — 6 āliņģus divās rindās. Tad “apmakšķerē” visus āliņģus. Atkarībā no tā, kuros āliņģos ir kāda cope, paralēli krastam ieurbj vēl vairākus. Protams, korekcijas ievieš makšķernieku daudzums uz ezera.
Ledus drumstalas no āliņģa nekad neiztīra pilnībā. Vēl labāk, ja uzkritis sniegs. Tad āliņģi aizber ar sniegu. Mormiškas ielaišanai ar smeļamās karotes kātiņu āliņģī izveido nelielu spraugu.
Nedrīkst aizsēdēties pie viena āliņģa — ja 4 — 5 minūtēs copes nav, jāiet pie nākamā. Vienmēr jābūt kustībā!
Makšķerītes
Ķeršanai ar mormišku lieto balalaikas tipa makšķerītes bez roktura. Makšķerējot vienmēr bremzi jātur atlaistu gadījumam, ja pieķeras lielāks asaris. Parasti asaris iztin kādu metru auklas, un ar to pilnīgi pietiek, lai zivi nokausētu. Velkot pie āliņģa, īpaši jāuzmanās uz plāna ledus: asaris “iet” pa apli, un aukla slīd gar āliņģa malām, kur to bieži pārrauj. Tāpēc labāk atlaist zivi, lai nedaudz vēl patrako, tad atkārtoti celt uz augšu.
Izvēloties mormišku, krāsas ziņā darbojas pamatlikums: saulainā laikā tumšākas, bet, kad apmācies un snieg, gaišākas. Universāla ir spoži pulēta kapara krāsas volframa mormiška.
Ja asari barojas, tad arī makšķerniekam aktīvi jādarbojas līdzi. Mormiška jānolaiž līdz gruntij, tad diezgan strauji jāsāk tās “spēle”, vienlaikus ceļot mormišku uz augšu apmēram 30—40 cm, tad jāapstājas un lēni jānolaiž 20 cm zemāk. Pēc tam jāturpina atkal uz augšu līdz 60—80 mm no grunts. Bieži vien asaris mormiškai ceļas līdzi un ēsmu paņem tikai pēdējā brīdī.
Labus rezultātus dod mormiškas padauzīšana pa grunti — paceļas dūņu mākonītis, un asari ir klāt un skatās, kas tur tāds garšīgs urķējas? Vēl labs paņēmiens ir mormiškas šūpošana, vienlaikus ceļot to uz augšu vai arī laižot lejā.
(www.cope.lv)
