Armīns Voltmanis ir jauns cilvēks, kurš savu profesionālo karjeru saistījis ar militāro dienestu, bet viņa sirdslieta ir mūzika. Viņš ir viens no grupas “Klusā stunda” dalībniekiem — solists, ģitārists, arī dziesmu un mūzikas autors. Lai arī tagad muzicēšanai neatliek daudz laika, jo jau oktobrī Armīns dosies misijā uz Afganistānu, nākotnes plāni ir saistīti ar mūziku. Armīna dziesmas atrodamas arī populārajā interneta vietnē www.youtube.com.
Ar Armīnu tiekamies Pļaviņās, kur dzīvo viņa vecāki un kur viņš labprāt atpūšas no darba brīvajos brīžos.
Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Mūzikā sāk ar kori
— Esi mūziķis, dziesmu mūzikas un tekstu autors. Vai tev ir muzikālā izglītība?
— Pilnīgi nekādas. Neesmu beidzis ne mūzikas skolu, ne kaut kur īpaši mācījies. Viss sākās Pļaviņu novada ģimnāzijā, kur dziedāju korī. Tur arī vairāk vai mazāk tika pilnveidotas manas dziedāšanas prasmes un interese par mūziku. Līdz ar to var teikt, ka pirmie soļi mūzikā bija kora mēģinājumos, acīmredzot man tas iepatikās. Ģitāru iemācījos spēlēt pašmācībā. Ja kaut kas patīk un interesē, daudz ko var izdarīt, galvenais ir to vēlēties.
— Raksti gan dziesmu tekstus, gan mūziku. Kā tie rodas?
— Iespējams, man ir absolūtā muzikālā dzirde, ka varu to darīt, bet viss notiek nepiespiesti, vienkārši tā notiek. Es nevaru apsēsties pie galda un sākt rakstīt dziesmas tekstu, kā tagad daudzi dara, un rezultātā iznāk vien — bla, bla, bla. Visi dziesmu teksti ir radušies kādā konkrētā brīdī vai situācijā, un tajos ir apslēpts mans vēstījums, ko vēlos pateikt citiem. Latvijā ir maz mūziķu, kuri runā par globālām un nopietnām lietām, pārsvarā mūziķi ir komercializējušies un mūziku nevis sacer, bet gan štancē. Protams, es neesmu ne mūzikas kritiķis, ne izcils speciālists, tomēr žēl, ka mums mūzikā ir tik daudz lētuma.
— Kopā ar grupu esi piedalījies arī konkursos televīzijā un festivālos. Kā tur veicās?
— Pirms pāris gadiem piedalījāmies Latvijas Televīzijas raidījuma “SeMS” konkursā jaunajām grupām “Troksnis”, tur bijām otrie. Tā bija interesanta pieredze — kāpt uz skatuves televīzijā. Esam piedalījušies arī lielākos un mazākos festivālos, bet nekādas godalgotas vietas tur neesam guvuši, tāds arī nekad nav bijis mūsu mērķis.
Lai kaut ko sasniegtu, jācīnās pašiem
— Vai Latvijā vispār ir iespējams ar mūziku nopelnīt?
— Nekad neesmu par to domājis. Man mūzika ir pašizpausme un aizraušanās, nevis naudas pelnīšana. Mūzika — tā ir dzīve, tā ir elpošana, iespēja atklāt savus uzskatus citiem cilvēkiem, iepriecināt viņus. Tas ir mūzikas primārais uzdevums, nevis ar to pelnīt naudu.
— Kā vērtē daudzos mūzikas šovus, kuri tagad notiek televīzijās?
— Godīgi sakot, man tie nepatīk. Iespējams, kāds arī no šāda šova iegūst popularitāti, bet tie ir izņēmumi. Radošā izpausme jaunajiem censoņiem tur līdzinās nullei. Uzskatu — ja vēlies mūzikā darboties, tad jāsāk no sākuma un pašam viss jādara un jāsasniedz, nevis jācer, ka tavā vietā kāds kaut ko izdarīs. Ir jābūt jaunām idejām.
— Vai ir kāds mūziķis vai grupa, kura ietekmējusi tavu radošo darbību?
— Es negribētu teikt — ietekmējis, drīzāk esmu apbrīnojis un respektējis. Jau sen par vienu no izcilākajiem mūziķiem uzskatu grupas “Kino” līderi Viktoru Coju. Lai arī ir pagājis vairāk kā divdesmit gadu, kopš viņš aizgājis mūžībā, Coja dziesmas joprojām klausās gan mana paaudze, gan cilvēki, kuri ir vecāki par mani, pat pusaudži. Savulaik viņš bija ģeniāls mākslinieks, kurš spēja ietekmēt lielu daļu toreiz brūkošās Padomju Savienības mākslinieku. Viņš ir cilvēks, kuru mūsdienu popkultūrā var ņemt par piemēru, tā ir mūzika, ko var un bieži vien arī vajag klausīties.
— Vai šobrīd piedalies kādās aktivitātēs mūzikā?
— Pēdējā laikā tam atliek maz laika. Darbā ir saspringts grafiks, līdz ar to mūzika pašlaik ir tikai sev pašam — paņemu ģitāru un paspēlēju. Šobrīd ieturu radošo pauzi. Domāju, apmēram pēc gada, kad būšu atgriezies no misijas, savas muzikālās aktivitātes atsākšu.
Pēc dabas
avantūrists
— Kāpēc izvēlējies militāro karjeru?
— Daļa sabiedrības uzskata, ka Latvijai armija vispār nav vajadzīga. Tomēr, lai arī mēs esam maza valsts, mums ir nepieciešami savi bruņotie spēki. Latvieši vienmēr ir bijuši labi karotāji. Savu profesiju esmu izvēlējies apzināti un nekad to neesmu nožēlojis. Tā ir ne tikai iespēja kalpot savai valstij, bet arī pašattīstības un izaugsmes veids. Pēc dabas esmu avantūrists, militārais dienests dod iespēju pārliecināties par savām spējām, gūt jaunas zināšanas un dažreiz arī pārvarēt sevi. Ar militāro dienestu esmu saistīts jau kopš vidusskolas laika, kad sākotnēji biju jaunsargs, pēc tam darbojos zemessardzē. Ar laiku sapratu, ka man šis darbs patīk, un iestājos NBS 1. kājnieku bataljonā, kurš dislocēts Ādažos, tur ir lielākas iespējas. Jau oktobrī kopā ar dienesta biedriem došos uz militāro misiju Afganistānā, kur nomainīsim tur pašlaik dislocētos karavīrus.
— Vai nav bail?
— Nē. Gluži pretēji, vēlos uz turieni doties. Varbūt piedalīšanās misijā kādā no pasaules karstajiem punktiem nedaudz ir avantūra, bet vispirms tā ir pieredze, kuru es kā karavīrs citur nevarētu gūt. Tā ir iespēja izbaudīt sajūtu, ka tu dzīvo. Nekad neesmu vēlējies nodzīvot dzīvi “pa tukšo”, gribas daudz ko pamēģināt.
— Ko māte saka par šādu tavu izvēli?
— Mamma priecājas un, domāju, pat lepojas ar to, ko es daru. Arī par to, ka došos uz Afganistānu, nav nekāda sašutuma, jo jau tad, kad izvēlējos militāro karjeru, ar to, ka došos uz kādu no karstajiem punktiem, bija jāsamierinās.
— Savu nākotni saisti ar militāro karjeru vai mūziku?
— Par to vēl pāragri spriest, laiks rādīs. Bet drīzāk gan tā vairāk būs saistīta ar mūziku. Varētu veidot arī kādu soloprojektu. Šobrīd ir apmēram desmit dziesmu, kuras varētu ierakstīt. Iespējams, Afganistānā gūšu jaunus iespaidus un iedvesmu kādai dziesmai.
Bez sporta nu
nekā
— Ar sportu arī aktīvi nodarbojies?
— Sports ir vēl viena lieta, kura kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Vismaz trīs četras reizes nedēļā dodos uz svaru zāli. Tas gan nav, lai gūtu kādus sasniegumus, bet sev pašam. Ja nav iespējas apmeklēt svaru zāli, kā pašlaik tas ir Pļaviņās, tad dodos uz āra sporta laukumu, kur ir vieglatlētikas stieņi. Nevar teikt, ka esmu fanātisks veselīga dzīvesveida piekritējs, bet cilvēkam par sevi ir jārūpējas, un, lai to pilnvērtīgi darītu, nepieciešamas arī fiziskas aktivitātes — bez sporta nu nekā.
— Kā tu atpūties?
— Ikdienā esmu Ādažos, bet, kad ir brīvāks brīdis, labprāt braucu uz Pļaviņām. Te ir skaisti — Daugava, te ir pierasts un te patiešām jūtos kā mājās.
Reizēm aizeju uz kādu baļļuku, uz kādu klubu. Rīgā tie parasti ir alternatīvie klubi, piemēram, “Leningrad” vai “Depo”, tur var sastapt interesantus un nedaudz citādi domājošus cilvēkus, kuru dzīves uztvere ir līdzīga manējai. Tomēr atpūtai laika ir diezgan maz.
