Šonedēļ plašu sabiedrības uzmanību pievērsa iecere Daugavu padarīt par kuģojamu kanālu. Katrā mazpilsētā upes krastos iecerēts ierīkot preču termināli, bet pašu Daugavu savienot ar Dņepru un Volgu, kā arī izbūvēt vēl trīs hidroelektrostacijas. Tiek lēsts, ka projekts izmaksāšot 90 miljardu eiro un atmaksāšoties sešu gadu laikā. Turklāt nauda nebūšot problēma, jo to aizdošot Eiropas un Ķīnas bankas, bet lielāko daļu — 65% — ziedošot Eiropas Savienība.
Interesanti, ka šo projektu pārstāv divas savstarpēji konkurējošas akciju sabiedrības. Vienā apvienojušies tādi uzņēmēji kā ekspremjers Māris Gailis, “Lido” īpašnieks Gunārs Ķirsons un Latvijas kuģniecības līdzīpašnieks Vasilijs Meļņiks, bet otrā — aktieris Rolands Zagorskis, Rīgas 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis un savulaik par krāpšanu Jēkabpilī vainotais bijušais apsardzes darbinieks Valērijs Štamers. Visai raiba kompānija ar tikpat raibiem, apšaubāmiem un pasakām līdzīgiem plāniem. Izrādās, projekta pamatideja nemaz nav jauna, tai ir vairāk nekā simt gadu sena vēsture. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā domāja par ūdenstransporta satiksmi starp Melno un Baltijas jūru. Šo jautājumu vairākas reizes izskatīja arī Padomju Savienībā, bet līdz īstenošanai projekts tā arī netika. Šaubos, vai arī šoreiz būs citādi.
Šķiet, šoreiz projekts ir pamatīgi izstrādāts krāpšanas plāns. Par to liecina pēdējā laikā aktīvi organizētās tikšanās ar pensionāriem, kurās projekta potenciālie īstenotāji par pieciem latiem gabalā aģitē iegādāties uzņēmuma akcijas. Tas atgādina par Pasaules sienas celšanu Preiļu pusē, kad, samaksājot pāris latu, tajā iegravētu cilvēka vārdu. Arī šo projektu plaši reklamēja, un bija samērā daudz ļaužu, kuri šo summu samaksāja, bet nu nav ne naudas, nedz sienas! Daugavas “kuģotāji” labi zina, ka pāris latu dēļ jau neviens netiesāsies. Kamēr būs aitas, būs arī cirpēji, un tādu acīmredzot Latvijā vēl daudz.
Lai gan Daugavas “racēji” atzīst, ka projekts būtiski izkropļotu upes gultni un krastus, viņi tajā nesaredz nekā slikta un apgalvo, ka padziļināšana gan upei, gan Latvijai došot vienīgi labumu. Jā, pasapņot ir skaisti, iztēlojoties, ka nu tiksim ārā no krīzes, pa Daugavu šurpu turpu kursēs svešzemju tranzītkuģi, un dzīvosim pārtikušā valstī. Daugavā gan vairs neviens nepeldētos un zivis neķertu, jo upe būtu pārvērsta par milzu miskasti, kā tas ir citās valstīs. Taču, kamēr nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums, šāda kanāla izveidošanai atļauja nav dota. Cerams, mūsu likteņupe tādu “nāves spriedumu” nesagaidīs.
