Aizkraukles pilsētas kultūras namā divpadsmito reizi notika teātru festivāls “Ūsiņdienas”. Skatītāju un žūrijas — rakstnieces Māras Svīres, teātra kritiķes Ilzes Kļaviņas, Aizkraukles Tautas teātra scenogrāfes Taigas Kalvišķes un aktiera, režisora Induļa Smiltēna — vērtējumam savu gada veikumu rādīja seši teātra kolektīvi no Skrīveriem, Kokneses, Jumpravas, Jēkabpils, Lielvārdes un Rīgas.
Dzeja, vēsture un pirmizrāde
Pasākums norisinājās divas dienas. Piektdienas vakarā to atklāja Skrīveru amatierteātris ar Monikas Zīles lugas “Sunītis un viņa kauliņš” iestudējumu (režisors Juris Kalvišķis), savukārt otrajā dienā varēja noskatīties piecas izrādes.
Divas no skatītājiem piedāvātajām izrādēm ielūkojās senākā latviešu tautas vēstures posmā — lielvārdiešu sniegumā varēja vērot Ineses Tālmanes lugas “Asās mēles” iestudējumu (režisors Kārlis Lišmanis), kas bija pirmais “Ūsiņdienu” otrās dienas programmā, kā arī Māras Svīres lugu “Gredzens gredzenā” Kokneses amatierteātra izpildījumā (režisore Inguna Strazdiņa), kas noslēdza festivālu.
Patīkams pārsteigums, kas, kontrastējot ar pārējām festivālā piedāvātajām izrādēm, dažādoja repertuāru, bija Jumpravas amatierteātra izrāde dzejā “Sieviešu diena” (režisore Kristīne Klētniece-Sika). Festivālā drosmīgākie bija rīdzinieku teātra kopa “Rampa”, jo pirmo reizi skatītāju vērtējumam nodeva Leldes Stumbres lugas “Plīvurītis ar punktiņiem” (režisore Ināra Čakste) iestudējumu.
Brālība, spēlētprieks
“Ūsiņdienu 2016” izcilākā izrāde, nenoliedzami, bija Jēkabpils Tautas teātra iestudētā populārā mūsdienu igauņu rakstnieka un dramaturga Andrusa Kivirehka luga “Gaiši zilais vagons” (režisore Inta Ūbele). Jēkabpils Tautas teātri ar šo darbu šogad virzīja “Gada izrāde 2015” titulam, amatierteātru skatē par šo iestudējumu jēkabpilieši saņēma augstāko pakāpi. Lugas darbība notiek mūsdienās kādā daudzstāvu mājas dzīvoklī, kur satiekas seni draugi — bijušie skolasbiedri. Ir dzimšanas dienas ballīte. Bet stāsts nav par dzimšanas dienu, bet gan par to, kā mēs maināmies laikā, savās atmiņās, sajūtās, pieredzē. Lielisks aktieru, scenogrāfa un režisora darbs.
“Tā ir liela laime katrreiz būt Ūsiņdienās te. Un reizēm nav svarīgi, cik labi vai slikti mēs kaut ko izdarām. Man ir svarīgi, ka mūsos ir brālība, mīlestība vienam pret otru un spēlētprieks,” atklāja režisore Inta Ūbele.
Trīspadsmitais — pirmais
Pasniedzot diplomus kolektīviem un sadalot titulu “Zelta nagla” katra kolektīva trijiem labākajiem lomu atveidotājiem, teātra kritiķe un “Ūsiņdienu” žūrijas locekle Ilze Kļaviņa atzina: “Svarīgākais ir sirds valoda, spēles prieks un sajūta, ka var ikvienam pateikt gan labus, gan kritiskus vārdus un neviens neapvainosies, jo tas viss attīstības un mākslas mīlestības vārdā.”
“Ūsiņš ir zirgu aizbildnis, un es šo seno latviešu pusdievību, sasaistot ar teātri, saskatu tā, ka patiesībā katra jūsu loma ir kā zirgs, rumaks, kumeļš, kurš jāvada, jāvalda, jāizaudzē, jākopj, jālolo, un tikai tad būs īsts īsts kara, darba un sacīkšu zirgs,” festivāla noslēgumā sacīja rakstniece un dramaturģe Māra Svīre. “Paldies, un tiekamies pēc diviem gadiem trīspadsmitajās Ūsiņdienās. Trīspadsmit ir ļoti labs skaitlis, laimes skaitlis, tas ir brīdis, kad viss sākas no jauna. Trīspadsmitā stunda ir pirmā stunda nākamajā dienā, pirmais mēnesis nākamajā gadā. Tas ir pirmais skaitlis aiz garlaicīgā duča. Un, ja to arī sauc par velna duci, tad tikai tāpēc, ka tas ir neordinārs. Tātad nākamais festivāls būs neordinārs.”
Aktieris un režisors Indulis Smiltēns, kurš “Ūsiņdienu” festivāla žūrijas locekļa godā bija pirmo reizi, atzina: “Pēc šīs dienas man ir pārliecība, ka teātris latviešu tautā dzīvo un dzīvos vēl ilgi!” ◆
