Inese Liepiņa jau septiņus gadus vada Andreja Upīša memoriālo muzeju Skrīveros. Darbs muzejā ir viņas sirdslieta.
Inese Liepiņa jau septiņus gadus vada Andreja Upīša memoriālo muzeju Skrīveros. Darbs muzejā ir viņas sirdslieta. Muzejs Liepiņas kundzei un viņas bērniem kļuvis par otrajām mājām.
Kā kucēns aukstā ūdenī
— Kāpēc sākāt strādāt muzejā?
— Nejauši. Māte vēlējās, lai es mācos par ārsti. Divus gadus studēju medicīnu, taču tās vairāk bija mocības nekā mācības. Nolēmu vairāk nemocīties un studijas pārtraucu. Tas nebija darbs, ko vēlētos darīt visu dzīvi.
Radās izdevība strādāt Andreja Upīša memoriālajā muzejā. Divus gadus nostrādāju kopā ar toreizējo muzeja vadītāju Dainu Sarkanbārdi. Viņa no šī darba aizgāja, un man bija jāturpina vienai. Un tā jau septiņus gadus.
Būtībā mani iemeta kā kucēnu aukstā ūdenī. Mūsu izglītības sistēmā muzeja darbiniekus nesagatavo. Atbilstošas izglītības man nebija. Priekšniecība un padomdevēji — Rīgā, jo muzejs Skrīveros ir tikai Rīgas muzeja filiāle.
Veido “dziesmu grāmatu”
— Vai bija grūti apgūt muzeja darba specifiku?
— Ne pārāk. Tā kā divus gadus biju strādājusi kopā ar Dainu Sarkanbārdi, daudzas lietas jau bija skaidras. Iespējams, kaut kur dziļi manī ir paslēpies grāmatvedis. Tāpēc nebija grūti sakārtot dokumentāciju. Protams, esmu mācījusies daudzos Muzeju pārvaldes rīkotos kursos — gan jaunajiem muzeju darbiniekiem domātos, gan tādos, kuros kvalifikāciju var paaugstināt muzeju vadītāji. Biju jau kādu brīdi strādājusi un tikai pēc tam sāku mācīties. Visas atziņas, ko guvu, varēju vērtēt no personīgās pieredzes un secināju, ka daudzas lietas biju pareizi darījusi tīri intuitīvi.
— Kāds bija jūsu pirmais darba gads muzeja vadītājas amatā? Ar ko sākāt?
— Sliktu atmiņu nav. Sāku ar pilnīgu inventarizāciju. Bija jāuzskaita viss. Sākot no grāmatām un beidzot ar mēbelēm un sīkiem sadzīves priekšmetiem. Visu pierakstīju, kā pati smejos, savā “dziesmu grāmatā”. Tajā, piemēram, norādīts ne tikai tas, kādas grāmatas ir plauktos, bet pat precīza to glabāšanas vieta. Tas nozīmē, ka jebkurā mirklī varu atrast lietu, kura pēkšņi vajadzīga, pat tad, ja tā nav aiztikta vairākus gadus.
Pēc dabas esmu “pūce”, tāpēc dokumentu rakstīšanu parasti atlieku uz vakaru un ņemu darbu uz mājām. Saka, ka tas nav labs stils, bet esmu pieradusi, un man tā ir vieglāk. Man ļoti patīk, ka darbs sākas tikai desmitos no rīta, jo mīlu no rītiem ilgāk pagulēt.
Kurina piecas krāsnis
— Andreja Upīša memoriālais muzejs atvērts tikai vasarā. Ko darāt ziemā?
— Ziemā muzejs apmeklētājiem ir slēgts. Tas, protams, nenozīmē, ka muzejā nekas nenotiek. Lielāko darba dienas daļu aizņem kurināšana. Mājā ir piecas krāsnis. Daļa no tām — mājas otrajā stāvā, un, kamēr sanes malku un izkurini, diena jau gandrīz galā. Un tā septiņas dienas nedēļā, jo mitrums ir lielākais ienaidnieks ne tikai grāmatām, bet arī mēbelēm. Vērtīgākie krājumi ir Rīgā, taču arī tas, ko izmantojam mēs, jāsaglabā labā kārtībā. Protams, daudz laika aizņem arī dažādu dokumentu sagatavošana.
— Un vasarā?
— Vasarā, protams, lielāko daļu darba laika aizņem ekskursiju vadīšana. Diemžēl mainās apmeklētāju, īpaši jauniešu, interese par literatūru un cilvēkiem, kuri šīs grāmatas sarakstījuši. Pamazām klasiķu darbus izņem no skolu literatūras programmām. Kamēr Upīša “Zaļā zeme” bija obligātās literatūras sarakstā, visi brauca, skatījās. Tagad situācija ir būtiski mainījusies. Svarīgi, kā bērniem literatūra mācīta skolā. Vai skolotājs ir spējis ieinteresēt. Taču pat visneuzmanīgākajā un nedisciplinētākajā grupā ir vismaz daži, kuri pat pieraksta un pēc tam uzdod gudrus jautājumus.
Sargā no agresīviem apmeklētājiem
— Mēdz būt jautājumi, uz kuriem nevarat atbildēt?
— Jā, taču tie ir nevis grūti, bet bez satura. Patiesībā ar šādiem jautājumiem jaunietis tikai parāda savu zemo izglītības līmeni un nevēlēšanos patiesi kaut ko uzzināt.
— Vai tāpat ir ar pieaugušajiem?
— Bijuši apmeklētāji, kurus nevar nosaukt citādi, kā par Upīša nīdējiem. Viņi perfekti pārzina rakstnieka daiļradi un biogrāfiju un atbraukuši tikai izgāzt savas negatīvās emocijas tāpēc, ka ir muzejs, ka ir piemineklis. Tā ir padomju laiku paaudze, kurai šobrīd ir ap 60. Tā ir paaudze, kura pārdzīvoja represijas, un jebkuru rakstnieku, kurš bija saistīts ar tā laika politiku, viņi uzskata gluži vai par personīgu ienaidnieku. Ja cilvēks ir agresīvs, pat jāuzmana, lai kaut ko nepaķer un nesabojā. Bijis pat tā, ka jāstāv kā mūrim starp šādu aizkaitinātu apmeklētāju un muzeja inventāru. Uzmanīgi jāizvada cauri muzejam un laukā pa vārtiņiem.
Ir arī tādi apmeklētāji, ar kuriem sarunāties ir bauda. Īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, kuri daudz lasījuši un pat sastapuši rakstnieku viņa dzīves laikā. Reizēm viņi pastāsta tādus interesantus sīkumus, kuri līdz šim nekur nav dokumentēti. Strādājot ar apmeklētāju grupām, protams, visiem stāstu vienu un to pašu “pantiņu”, bet ar individuālajiem apmeklētājiem ir citādi — varu runāt par to, kas viņiem interesē. Veidojas abpusēja saikne, un diena dod gandarījumu. Nepadarīta darba sajūta ir tad, kad neatnāk neviens apmeklētājs.
Sargā rakstnieka gars
— Ap muzeju ir plašs dārzs. Kā to spējat sakopt?
— Dārzs aizņem pusotra hektāra. Lielākā problēma ir zālāja pļaušana. Rīgas muzejs mūs apgādā ar nepieciešamo tehniku. Tikai jāstrādā. Protams, vienmēr jau gribētos vairāk, taču jāsaprot, ka ne jau no muzeja vadības vien viss atkarīgs. Valsts atbalsts kultūrai nav tik bagātīgs, lai pietiktu pilnīgi visam. Andreja Upīša muzejs Rīgā ir viens no tiem, kurā ļoti plaši izmanto datortehniku. Noteikti vēlāk arī Skrīveros krājumu uzskaite būs datorizēta.
— Vai rakstnieka stādītos kokus vētra janvārī nenolauza?
— Vētra rakstnieka stādītajiem kokiem gāja secen. Protams, zālājs bija pilns sīkiem zariņiem, taču lielie zari nelūza. Daudz lielāki postījumi bija vētrā 2002. gada vasarā. Tad gan zari lūza brakšķēdami. Vairāk nekā divas dienas bija jāstrādā ar zāģi, lai postījumus likvidētu. Reizēm šķiet, ka pats Upīša gars sargā šo vietu. Jo visi zari, kuri kādreiz ir lūzuši, krituši precīzi gar mājas stūriem. Neviens no tiem nav uzkritis mājai.
Otrs kultūras centrs
— Vai muzejam ir nozīme Skrīveru kultūras dzīvē?
— Ne mazāka kā kultūras namam. Muzejs ir īpašs kultūras centrs. Mums izveidojusies ļoti laba sadarbība, un labos laika apstākļos vasarā lielākā daļa kultūras pasākumu notiek tieši muzeja dārzā. Zālājs ir pietiekami gluds pat dejošanai. Koru salidojumi, Daugavas svētki, tas viss notiek muzeja dārzā.
— Skrīveros ir plašs kultūrvēsturiskas nozīmes taku tīkls. Vai muzeja apmeklētājiem piedāvājat iespēju pastaigāt arī pa takām?
— Piedāvājam tālruņa numurus, lai varētu sazināties ar skolu un vietējiem gidiem. Esmu viena un nevaru uz pāris stundām muzeju slēgt, lai dotos izrādīt takas. Situāciju varētu uzlabot tūrisma informācijas centra izveidošana. Tad tūrists, tur vēršoties, varētu saņemt “pilnu servisu” — gan ekskursiju muzejā, gan citās ievērības cienīgās Skrīveru vietās.
— Drīz sāksies jaunā sezona. Kā to atklāsiet?
— Muzejs durvis vērs nevis 15. maijā, bet jau 14. maija vakarā, jo piedalāmies starptautiskajā programmā “Muzeji naktī”. Pasākums sāksies astoņos vakarā un ilgs vismaz līdz pusnaktij. Kas zina, varbūt tad, kad pulkstenis sitīs pusnakts stundu, parādīsies arī kāds spoks, lai gan līdz šim nekas tāds muzejā nav manīts. Pasākuma norise vēl ir noslēpums, taču literatūras un vēstures interesentiem nakts muzejā noteikti patiks. Viena no tēmām — 1905. gada notikumi, kuri būtiski ietekmēja arī Andreja Upīša daiļradi un dzīvi.
Neesmu pedante
— Cilvēki, kuri strādā muzejā, mīl visu sakārtot pēc noteiktas shēmas. Vai šo principu ievērojat arī privātajā dzīvē?
— Drīzāk šāda vēlme sakārtot lietas man “atnāca līdzi” uz muzeju, jo man patīk, ka vide, kurā dzīvoju, ir iekārtota atbilstoši manām prasībām un katrai lietai ir sava noteikta vieta. Protams, gadās, ka uz mirkli kādā vietā ir “mākslinieciskā nekārtība”. Es sevi neuzskatu par pedantisku cilvēku, tomēr man patīk, ja viss notiek tā, kā esmu plānojusi.
— Vai darbā palīdz arī jūsu bērni?
— Viņiem te ir otrās mājas. Viņi te uzauguši. Arī Upīša darbi viņiem zināmi. Bērni daudz palīdz dārza sakopšanā.
Patīk klusums
un piparmētru tēja
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Labprāt skatos vecās krievu komēdijas. Tas nekas, ka brīžiem šīs filmas šķiet naivas, taču tā ir mana bērnība un jaunība. Turklāt tajās nav ļaunas vardarbības, kā tas ir filmās, kuras uzņem pašlaik.
Protams, nav tā, ka ik vakaru lasu Upīša darbus, jo visu vajag darīt ar mēru.
Man patīk, ja ir tukša māja, tad paņemu krūzīti karstas piparmētru tējas, ērti iekārtojos dīvānā un lasu žurnālus par dārza ierīkošanu. Mani mīļākie žurnāli ir “Mūsmājas”, “Deko”, “Māja un Dārzs”, “Dārzs”, “Dārza Pasaule”, “Dari Pats”, “Moi Prekrasnij Sad”, “Sad Svoimi Rukami”. Visus šos žurnālus abonēju. Arī visas tematiskās avīzes par dārza iekārtošanu. Tas ir ļoti dārgs prieks, bet nevaru no tā atteikties.
Man patīk miers un klusums, īpaši brīvajā laikā. Pēc tam uz dzīvi varu raudzīties daudz mierīgāk. Patīk arī rudenī staigāt pa skaistu silu un sēņot.
VĀRDS, UZVĀRDS: Inese Liepiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 23. maijs, Ogre.
IZGLĪTĪBA: vidējā, Lielvārdes vidusskola.
NODARBOŠANĀS: Andreja Upīša memoriālā muzeja vadītāja Skrīveros.
ĢIMENE: atraitne, divi dēli un meita. Visi mācās Skrīveru vidusskolā.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
VAĻASPRIEKS: žurnālu lasīšana.
