(Nobeigums. Sākums 3. janvārī.). Aizkrauklietes kandidē vēlēšanās. Interesanta ir arī LLU pirmsvēlēšanu kampaņa, tā notika novembrī.
(Nobeigums. Sākums 3. janvārī.)
Aizkrauklietes kandidē vēlēšanās
Interesanta ir arī LLU pirmsvēlēšanu kampaņa, tā notika novembrī. Studenti veido savas partijas un kandidē domes vietām Studentu pašpārvaldē. Šogad vēlēšanās piedalījās trīs saraksti — “Studentu kodols”, “Alma Father” un “ĀBOLS no ĀBELES tālu nekrīt”, kurā kandidēja arī aizkrauklietes — Sociālo zinātņu fakultātes 1. kursa studentes — Liene Vuškāne un es, Lāsma Līcīte. Partijas nosaukums radies no fakultātes dekāna uzvārda — Jānis Ābele.
Visiem pieder viss
Ļoti daudzi LLU studenti dzīvo dienesta viesnīcās. Jelgavā ir 10 dienesta viesnīcu, deviņas ir netālu viena no otras.
Protams, kopmītņu dzīvei ir savi plusi un mīnusi, mīti un patiesības, tomēr kopmītnes vieno, jo īstā studentu dzīve sākas pēc lekcijām. Kopīgi tiek gatavotas pusdienas, ir kopīga tualete un dušastelpa. Nāk prātā kāda frāze no tālajiem padomju laikiem, kad sludināja — “viss piederēs visiem”. Rezultātā visiem ir pilnīgi vienalga, kādu kārtību viņi aiz sevis atstāj.
Protams, ir arī kopmītņu iekšējās kārtības noteikumi. Piemēram, ciemojoties pie draugiem, komandantei jāatstāj personu apliecinošs dokuments un jānorāda istabiņa, uz kuru iet. Reāli tas notiek tikai retos gadījumos. Stingrāka pārbaude sākas ap pulksten 22, lai kontrolētu istabiņā mītošo skaitu. Reizēm kāds radinieks vai draugs var nodzīvot istabiņā pat veselu mēnesi, īpaši neievērots!
Studenti izstrādājuši savas viltībiņas, piemēram, iekļūst kopmītnēs pa balkonu, un tā dara ne tikai puiši!
Siāmas dvīņi
Kopmītnēs var atrast jaunus draugus, paziņas. “Kopmītnēs izrādījās, ka arī viens no maniem istabasbiedriem ir no Aizkraukles. Tagad esam ļoti labi draugi,” stāsta Andrejs.
Ar istabasbiedrenēm bieži vien izveidojas tuvākas attiecības nekā ar skolasbiedriem vai pat labāko draudzeni. Katru vakaru pārrunājam dienas notikumus, kopīgi pārdzīvoti grūti un priecīgi mirkļi.
Brīžiem jūtam, ka rīkojamies, domājam un runājam vienādi. Baidos, ka drīz kļūsim identiskas un arī elposim vienādi.
Ledusskapis aiz loga
Dzīvojam četratā mazā istabiņā, kurā ir tikai viens galds, kurš kalpo gan kā pusdienu galds, gan kā rakstāmgalds. Te nav vietas pat ledusskapim, tāpēc radām pašas savu ledusskapi — aiz loga. Ir ļoti šauri, tomēr cilvēks pierod pie visa.
Ļoti grūti izvēlētajā brīdī darīt tieši to, ko gribi, jo jārēķinās ar istabasbiedrenēm. Vai pie galda ir brīva vieta, vai atkal jāieņem tradicionālā jogas poza gultā un par rakstāmgaldu jāizmanto ceļgali?
Kopmītnēs katru dienu var sagaidīt kādu pārsteigumu. Piemēram, no rīta vannasistabā secinu, ka visām sešām (!) izlietnēm kāds “gudrinieks” noskrūvējis krānus un vienu izlietni pat aiznesis. Tualetē, kur durvis bieži vien nevar aiztaisīt, ienesta pazudusī izlietne. Ja neatrod vainīgos, maksā visi stāva iedzīvotāji.
Dzīvojot “kojās”, neskaidrības mājasdarbos var risināt blakusistabiņā, jautājot pēc padoma. Kopīgiem spēkiem daudz vieglāk izpildīt uzdevumus, jo notiek pienākumu dalīšana.
Angļu vai krievu materiālus tulkojam kopīgi — viens iztulko pirmo lapu, cits — otro utt.
Uz jubileju ar saviem traukiem
Ievērības cienīgas kopmītņu istabiņās ir dzimšanas un vārdadienu ballītes. Jau pats gatavošanās process ir svinīgs — iepirkšanās, salātu griešana, trauku meklējumi. “Kojās” ciemos nāk ar dāvanu un saviem taukiem.
Manā 19. dzimšanas dienā meitenes bija sagatavojušas fantastisku pārsteigumu. Istabiņā dega 19 svecīšu, pie sienām bija izlīmētas manas fotogrāfijas un plakāti ar novēlējumiem, un istabasbiedrenes dziedāja “Daudz baltu dieniņu…”.
Pēc jubilāra godināšanas seko svētku izēšanās.
Mīti un patiesības
Valda uzskats, ka meitenes ir ļoti ziņkārīgas, viņām visur vajag bāzt savu degunu, izokšķerēt. Meli! Kopmītnēs var novērot, ka ir ziņkārības kalngals ir puiši. Turklāt viņi pat neprot savu ziņkārību noslēpt. Nemāk nemanāmi palūrēt pa logu, kurš savieno tualetes telpu ar dušas kabīni…
Dzirdēti arī nostāsti, ka, gatavojot maltīti kopīgajā virtuvē, mazliet ēdiena parasti nemanot pazūd. Tieši pretēji — kopmītnēs dzīvo ļoti izpalīdzīgi cilvēki. Nepieciešamības gadījumā iedos gan slotu, gan maizi, gan magnetofonu, gan vecos špikerus.
Kad no rīta nav nekā ēdama, vajag tikai pieklauvēt pie kaimiņa durvīm. Ātri, izdevīgi un bez maksas!
Uzskats, ka vecāko kursu studenti necieš jauniņos, ir tikai mīts. Vecākie vienmēr palīdz ar padomu, “aizdod” referātus, špikerus, konspektus, iesaista dažādās aktivitātēs, paplašina paziņu loku un mudina justies kā mājās.
Brīžiem gan pārņem nogurums no nemitīgās cilvēku klātbūtnes, kņadas, trokšņa. Gribas ielīst kādā klusā stūrītī un padomāt. Bet klusuma “kojās” nav. Nav pat iespējams ielīst skapī un aizvērt durvis, lai aizbēgtu no visa un visiem, jo skapim nav durvju.
Dzīvoklis vai “kojas”?
Par savām mājām Jelgavā var izvēlēties arī dzīvokli. Iespējams atrast istabiņu par pieņemamu cenu — apmēram Ls 20. Sākumā likās, ka nekad nevarēšu pierast pie kopmītņu dzīves, bet nu jau četrus mēnešus dzīvoju un esmu samierinājusies.
Manuprāt, katram studentam kaut vai neilgi jāpadzīvo kopmītnēs, lai saprastu, kas īsti ir studentu dzīve ar tās plusiem un mīnusiem, mītiem un patiesībām, jābūtībām un varbūtībām.
Ne tikai kopmītnes raksturo studentu dzīvi, bet arī studentu ēdienkarte (ceptie kartupeļi), sesija, attiecības ar pārējiem studentiem, vakara izklaides u. c.
Nedēļas vidū Latvijas Lauksaimniecības universitātes “zupas katlā” virmo radošs gars, steiga, mācības, izklaide, darbs, atpūta. Un katrs tajā var piebērt šķipsniņu sāls, garšvielu, tādējādi veidojot “zupas” garšu pēc savas gaumes un līdzības.
