Tumšsarkanbrūni, spīdīgi, gluži kā nolakoti, sudrabaini baltiem ziediņiem — pūpoli. Vītolu ģints koku zari ir tie, ar ko Lieldienās rotājam māju, ienesot tajā svinīgi pavasarīgu un priecīgu noskaņu.
Vītolu ģints pārstāvji ir vieni no pirmajiem Latvijas klimatā savvaļā ziedošajiem kokaugiem, arī bišu iecienīts nektāraugs. Pavasaros šīs ģints koki ietīti dzeltenā putekšņu dūmakā, bišu zumoņā un saldi reibinošā smaržā.
“Ģints ir viena — vītolu, par kārkliem saucam krūmveidīgos, par vītoliem — kokveidīgos šīs ģints pārstāvjus,” skaidro dendrologs, Salaspils Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. “Savukārt pūpoli ir dažādu kārklu vai vītolu neizziedējušas vīrišķās ziedkopas. Tie kokaugi, ko audzējam pie mājām — sarkanīgiem dzinumiem — un kurus visbiežāk redzam Pūpolsvētdienā un Lieldienās, ir smaillapu un smilšu vītola hibrīds ‘Paschal’. Vēsturiski, visticamāk, tas savu nozīmi arī reliģiskajos svētkos ir pārņēmis no savvaļā augošās blīgznas, ko mēdz dēvēt arī par pūpolvītolu.”
Latvijā ir ap 20 vītolu ģints sugu, kā arī vairākas pasugas, varietātes un vairāk nekā 60 hibrīdu. Kārkli un vītoli nav izvēlīgi, izceļas ar ātraudzību, aug grāvmalās, pirmie iekaro pļavas, un dažkārt pat tiek lamāti par nezālēm. Un tomēr Latvijā sastopami arī aizsargājami vītolu ģints pārstāvji — reti sastopamais mellenāju kārkls, neliels, mitrumu mīlošs augs, divkrāsu un ložņu kārkls.
Blīgzna jeb pūpolvītols dižkoka titulu iegūst, ja 1,3 metru augstumā tās apkārtmērs ir 1,9 metri, bet augstums sasniedz 22 metrus. Trauslais vītols par valsts nozīmes dižkoku būtu uzskatāms, sasniedzot 4 metru apkārtmēru, bet baltais vītols — no 4,5 metru apkārtmēra. Lielākais vītolu ģints dižkoks Latvijā ir Dzenīšu dižvītols pie Apes — tā stumbra apkārtmērs ir 8,3 metri.
Vītoli aug strauji un arī ātri noveco. Cik veci ir dažviet Latvijā redzamie resnie apcirptie vītoli? “Tie varētu būt no muižu laikiem,” domā Andrejs Svilāns. “Tradīcija tos apgriezt ir atnākusi no Vācijas līdz ar šīs modes sākotnējo nosaukumu, kas tika tieši tulkots no vācu valodas — galvas vītols —, taču labskanīgāk būtu cekulvītols. Kokus apgrieza ik pēc trim — četriem gadiem. Tradīcijai bija praktisks pamats, jo jaunie dzinumi veidojās daudz un slaidi. Kamēr miza vēl bija zaļa, to miecvielu satura dēļ izmantoja ādu ģērēšanai. Zaru lietojums plašs — zedeņi žogiem, zaru galus izmantoja kā vitamīniem bagātu barību mājlopiem. No dzinumiem, mizām arī sev varēja vārīt tēju, jo tie satur salicilskābi, šo pretsāpju līdzekli pirmo reizi izdalīja no baltā vītola, un tas ir visiem zināmā aspirīna — acetilsalicilskābes — priekštecis.”
Neliela, taču nozīmīga vieta vītolam ir mūsu tautas folklorā. Latvju dainās visbiežāk daudzināts ozols, liepa, ābele, bet vītols, kā tautasdziesmās vēstīts, ir Māras koks — tieši kurš no daudzajiem, par to joprojām noris strīdi. “Par Māras koku uzskata balto vītolu, lai gan, visticamāk, šo godu tas pārņēmis no šķetras. Tautasdziesmās teikts, ka Māra kā govju aizbildne kūla sviestu un rokas slaucīja vītolā, tāpēc lapas kļuva spīdīgas. Taču spīdīgas lapas ir gan trauslajam vītolam, gan šķetrai. Saproti nu, kurš ir īstais.” ◆
