Šogad mani braucieni saistīti ar Itāliju. Marta sākumā biju Romā. Roma paliek Roma — mūžīgā pilsēta ar senatnes elpu, Vatikānu, Kolizeju, forumu, neskaitāmu tempļu drupām.
Toties 11. aprīlī ar trīs mēnešus iepriekš rezervētu avioreisu devos uz Bergāmo, Itālijas pilsētu, kas ir 40 km attālumā no Milānas. Šoreiz atkal bez viesnīcas rezervācijas, “uz dullo”, jo nezināju, cik dienu kurā vietā palikšu.
Protams, esot Lugano, būtu grēks neapmeklēt mūsu slaveno dzejnieku Raiņa un Aspazijas trimdas vietu. Dzīvodami tur daudzus gadus, arī viņi jūsmoja par neparasto Šveices skaistumu. Muzejs ir Kastaņolā, Lugano ziemeļu daļā, un uz turieni 25 grādu karstumā jāiet kājām gar Brē kalnu kādus trīs kilometrus. Tas man prasa pāris stundu. Vietējie, starp citu, par tādu muzeju neko nezina. Beidzot to atrodu, tomēr muzejā netieku, jo tas atvērts no 9 līdz 12. Paliela māja, kurā dzīvojuši daudzi emigranti no dažādām valstīm, bet skats uz ezeru un kalniem tiešām skaists. Pāris metru plato piemiņas plāksni ar pelēku granti nobērtā laukumā novietojuši trimdas latvieši.
Ziņa par vulkāna
izvirdumu
Jau 15. aprīļa rītā sieva zvana par vulkāna izvirdumu Islandē, bet ceru, ka viss būs labi.
No rīta ar vilcienu aizbraucu uz Bergāmo, kurā ir tikai 120 tūkstošu iedzīvotāju. Skaista pilsēta ar ļoti senu vēsturi, daudzām baznīcām un muzejiem. Dalās lejas un augšpilsētā, līdz kurai var uzbraukt ar funikulieri. Augšpilsētā jūties kā viduslaikos. Šauras, līkumotas, stāvas, smalku akmens bruģi klātas ieliņas, no dūres lieluma akmeņiem veidotas sētas un lērums baznīcu, kurās pavadu daudz laika. Par 5 eiro iekļūstu arī mākslas galerijā, kur pirmo reizi mūžā redzu daudzu slavenu māk-slinieku oriģinālgleznas, arī Pikaso un Rafaela darbus. Ik pēc stundas skan baznīcu zvani, vēstīdami, ka mūžībā aizgājis kārtējais laika sprīdis.
16. aprīlī man jālido uz mājām, bet, jau staigājot pa Bergāmo, jūtu, ka nebūs labi — paceļas un nolaižas maz lidaparātu. Mēģinu sameklēt nakšņošanas vietu, bet veltīgi, jo visur pilns, tāpēc braucu uz lidostu, jo man pārnakšņot uz grīdas nav traģēdija. Lidosta daudz lielāka kā Rīgā un apkalpo ap 50 pilsētu, arī Āfrikā un Āzijā. Jau vakarā burzma kā skudrupūznī, ap izlidošanas tablo drūzmējas satraukti, nomākti cilvēki, jo vairums reisu atcelti.
Reisus atceļ
vairākkārt
Ar gulēšanu pavisam bēdīgi, jo lidostā ir tikai pārdesmit solu, pie tam metāla un ar roku balstiem, tā ka pasnaust var tikai sēdus. Arī ēdamais lidostas kafejnīcās “sālīts”. Puslitra pudele kolas un hotdogs vakariņām man izmaksā 7 eiro.
Atrodu brīvāku stūrīti, izklāju guļammaisu uz akmens flīzēm un, uzklājis dvieli uz galvas, laižos snaudā. Bet jau 4 no rīta atskan bļāvieni, lai raušos augšā, jo sākas uzkopšanas darbi. Rīta “amerikāņu” kafija un tad jau nervozēšana pie tablo, jo man reiss 10.45. Ar milzīgu prieku konstatēju, ka reisi gan uz Krakovu, gan Rīgu nav atcelti. Pēc pasu un bagāžas kontroles jau stāvam pie izejas uz lidmašīnu, kad paziņo, ka reiss tomēr atcelts. Tas ir ļoti nepatīkami, jo visi jau paziņojuši mājiniekiem, ka lidos. Tagad jāiet stāvēt milzīgajās rindās, lai samainītu biļeti uz tuvāko iespējamo lidojumu. Man iedod biļeti uz 21. aprīli. Tātad jānīkst piecas dienas! Bet arī to atceļ… Samainu biļeti uz 25. aprīli un beidzot pēc lidostā pavadītām deviņām dienām nokļūstu Rīgā.
Bet pirms tam…
Iedzīvojas uz citu nelaimes
Uzzinājis, ka netālu ir milzīgs lielveikals, kur cenas pārtikai gandrīz kā pie mums, dodos turp. Atnācis atpakaļ, esmu šokēts, jo dāma no Rīgas, kura uz Bergāmo atlidoja no Spānijas, un arī mana soma ir pazudusi… Staigāju pa lidostu, kad mani pasauc divi krievi no Daugavpils. Sieviete somu atdevusi viņiem. Izrādās, uzņēmīgie vietējie par dārgu maksu organizē braucienus ar mikroautobusiem uz daudzām pilsētām. Tiem, kurus gaida darbs vai kuri ir apslimuši, izvēles nav. Mana paziņa uz Rīgu aizbrauc par 150 eiro. Tikai aizdomīgi, ka pasažieros ņem vienīgi sievietes. Klīst runas, ka, tāpat kā Latvijā, arī Itālijā ir darboņi, kuri iedzīvojas uz citu nelaimes. Pasaka, ka jāiebrauc servisā, liek visiem izkāpt un pazūd tālēs zilajās, bet tu paliec pliks svešā vietā. Arī no Rīgas esot organizēti tādi paši reisi uz Milānu.
Tā nu man atkal ir kompānija, naudu ar “Visa” karti izņemu lidostas bankomātā, laiks saulains, lielveikalā 0,7 l pudele brendija maksā 5 eiro, un netālu ir koku aizsegta pļaviņa, kur var pagulēt, atgūstot naktīs nokavēto.
Īpaši nestresoju un par varēm uz mājām neraujos. Nav jēgas dusmoties un bojāt nervus, jo tāpat neko mainīt nevar. Jāpriecājas par to, ka nevajag tur pavadīt mēnesi, ka varu pavērot tik daudz dažādu rasu cilvēku.
Tāds, lūk, neparasts šoreiz izveidojās mans ceļojums, bet arī interesantākais no visiem.
Brauciet, lidojiet, jo, kā teicis viens slavens cilvēks, labākais naudas ieguldīšanas veids ir bērni un ceļošana! Arī es turpināšu šo nodarbi.
