Šogad mani braucieni saistīti ar Itāliju. Marta sākumā biju Romā. Roma paliek Roma — mūžīgā pilsēta ar senatnes elpu, Vatikānu, Kolizeju, forumu, neskaitāmu tempļu drupām.
Toties 11. aprīlī ar trīs mēnešus iepriekš rezervētu avioreisu devos uz Bergāmo, Itālijas pilsētu, kas ir 40 km attālumā no Milānas. Šoreiz atkal bez viesnīcas rezervācijas, “uz dullo”, jo nezināju, cik dienu kurā vietā palikšu.
Nakts guļammaisā
Bergāmo — pilsēta, kura stiepjas kalnā, iepriecina ar sarkanajiem jumtiem un baznīcu torņiem. Tā ir Alpu priekškalnē, kur pavīd pa sniegotai virsotnei. Nolemju uzreiz doties uz Milānu, kāpju lidostas autobusā un pēc nepilnas stundas esmu pie centrālās dzelzceļa stacijas. Līdzi tikai mugursoma, kurā šoreiz arī guļammaiss. Tā kā ir svētdiena, tūrisma informācijas birojs vakarā slēgts, neizdodas nopirkt milzīgās 3 miljonu iedzīvotāju pilsētas karti un uzzināt hoteļu un hosteļu adreses. Tāpēc nakšņoju dzelzceļa stacijā, kura ir milzīga. Pusnaktī tos, kuriem nav biļešu uz agrajiem reisiem, līdz 4 no rīta izdzen uz ielas, pareizāk, lielā vestibilā bez durvīm. Tur pilns ar krietni “uz krūti uzņēmušiem” bomžiem. Situācija nepatīkama un bīstama, tomēr karabinieri (policisti — aut.) piedzērušos neaiztiek. Lienu savā maisā un liekos uz auss, jo tā dara daudzi. Auksti gan ir. Ar ēdamo problēmu nekādu, jo sākumam to vienmēr ņemu līdzi, bet dzeramais ūdens Itālijā ielās tek no krāniem.
Pelna, kā māk
No rīta iedzeru kafiju. Jāprasa amerikāņu variants, jo itāliešu kafija ir viens neliels malciņš. Izdodas nopirkt arī karti un atrast vienas zvaigznes viesnīcu par 40 eiro par nakti. Atstājis tur somu, uzreiz dodos uz Milānas domu, slavenāko apskates objektu, trešo lielāko kristiešu baznīcu pasaulē.
Laukums pilns ar cilvēkiem un baložiem. Melnādainie plijas virsū ar lentītēm, kuras nesot laimi, piedāvā rozes it kā bez maksas, bet pēc tam noplēš naudiņu. Vietējie pārdod barību baložiem, kuri sēžas uz rokām un galvas, bet arī tas nav bez maksas. Katrs piepelnās, kā māk.
Doms “mežģīnēs”
Katedrāle vienās skulptūrās un “mežģīnēs”. Ļoti skaista un varena. Pat fiziski var sajust kaut kā aug-stāka klātbūtni. Par 5 eiro nokļūstu arī uz doma jumta, no kura pēc milzīga kāpiena starp skulptūrām un tornīšiem paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Blakus domam — galerija, gara grandioza celtne ar stikla jumtu, īpaši skaista naktī. Puskilometra attālumā no doma var apskatīt senu cietoksni ar lielu parku. Zālienos gulšņā cilvēki, protams, arī es. Parkā uzcelts liels piemineklis Napoleonam ar tūkstošiem kritušo vārdu, triumfa arka un stadions, jo futbols itāliešiem ir gandrīz kā reliģija.
Kapsēta kā
skulptūru dārzs
Pēc kartes atrodu milzīgu memoriālu, kādu iepriekš nekur neesmu redzējis. Tā ir kapsēta, kas atgādina nebeidzamu izcilu skulptūru dārzu. Turīgākajām ģimenēm uzceltas simtiem greznu kapelu. Apkārt virmo svētums, sāpes, mīlestība. Nevar salīdzināt ar mūsu pieticīgajām kapsētām. Visu šo ansambli apkopj daudzas strādnieku brigādes, braukājot ar mašīnītēm pa memoriāla ieliņām. Galvenajā ēkā — simtiem sarkofāgu, visapkārt nebeidzami puķu un ciprešu lauki. Tas ir skaistākais, ko Milānā ieraugu.
Lugano paradīzē
Pavadu Milānā divas dienas un pēc tam ar vilcienu dodos uz Šveici, uz Lugano, kur trimdā daudzus gadus dzīvoja mūsu dzejnieki Rainis un Aspazija. Šveice ir Alpu kalnu zeme, ļoti skaista, bagāta un, protams, arī dārga valsts. Tā kā Šveice nav Eiropas Savienībā, uz robežas ir stingra kontrole. Lugano izvietojusies Lugano ezera līcī, un vienu no tās rajoniem sauc “Paradiso”. Visapkārt palmas, puķes, ezerā peld gulbji un pīles, kuģīši vizina tūristus un nogādā vietējos ciematos ezera krastos. Ainavu lieliski papildina sniegotās Alpu virsotnes. Izvizinos arī es ar kuģīti par 20 eiro, lai visu redzētu no ezera puses. Tiešām pārliecinos, ka tas ir paradīzes stūrītis zemes virsū.
